Zāļdienas

Jūrkalnē Zāļdienas svin ap 15. augustu. Kurzemē nevienā draudzē šajā laikā nenotiek atlaidu dievkalpojumi. Tāpēc Jūrkalni mēdza dēvēt par “Kurzemes Aglonu”, uz ko devās svētceļinieki no citām draudzēm, līdzīgi kā Latgalē dodas uz Aglonu.

Citos Latvijas novados par Zāļu dienu sauc 23. jūniju, bet Jūrkalnē Zāļdienas svin 15. augustā.

Zāļdienas apvieno garīgas un laicīgas svinības – dievkalpojumi un kapu svētki, kā arī zaļumballes, koncerti, svētku tirdziņš un citi notikumi katru gadu pulcē gan tagadējos un agrākos Jūrkalnes iedzīvotājus, gan viesus no visas Latvijas un ārvalstīm.

Vēsturiski izveidojies, ka Jūrkalnes baznīcā lielākie svētki ir 15. augusts – Jaunavas Marijas Debesbraukšanas diena. Tajā dienā svētīja arī jauno ražu. Burkānu, sīpolu, citu zaļumu buntītes uzlika uz palodzēm, lai apsvētītu. Baznīcā smaržoja pēc zaļumiem un vīstošām ozola vītnēm. Tāpēc 15. augustu iedēvēja par Zāļdienu.

„Sācies tas tā. Divdesmitajos gados katoļu baznīcās sāka svinēt 40 stundu atlaidu dievkalpojumus. Draudzēs lēma, kad to darīt. Jūrkalnē ir Sv. Jāzepa baznīca, tad ir Lielais Gavēnis, svētkus nevar rīkot. Tādēļ draudze nolēma atzīmēt Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas svētkus, jo Kurzemē tos kā lielus svētkus nekur nesvinēja. No tā laika šos baznīcas svētkus svinēja trīs dienas. Pēc iespējas tā, lai viena diena būtu svētdiena, jo pa trijām dienām vajadzēja 40 stundas dievkalpojumu. Dienās bija Svētā Mise, bet vakaros vespers. Tad nāca arī svētceļnieki. Katoļi sabrauca no citām vietām. Bija arī uzaicināti prāvesti no citām draudzēm, pat pa pieci, seši. Jo vairāk prāvestu, jo cilvēki jutās labāk pagodināti. Visi jutās kā svētkos.”

„Maģie Suiti”, Jūrkalnes pagasta avīze. 1997.gada augusts Nr. 19

Diemžēl padomju gados Zāļdienu svētīšana tika arvien vairāk ierobežota. Pēc 1957. gada uz Zāļdienām citi prāvesti pat vairs nedrīkstēja iebraukt. Gribēja aizliegt svinēt pavisam, bet tas neizdevās, jo Reliģisko lietu pilnvarnieks Liepa, kara invalīds, nepakļāvās Maskavas diktātam. Viņš centās mācītājus aizstāvēt, palīdzot saglabāt Latvijā baznīcu. Radās jauna tradīcija Zāļdienā – 15. augustā vai tuvu tam datumam – rīkot sporta svētkus un ražas novākšanas talkas, lai atrautu cilvēkus no baznīcas. Baznīcēnu palika arvien mazāk.

Gadu gaitā mainījusies attieksme pret šiem svētkiem no plašajiem baznīcas svētkiem līdz noliegšanai padomju gados, un tad atkal atdzimšanai Atmodas gados, Latvijai atgūstot neatkarību.