Apskates objekti

Piemiņas zīme latviešu bēgļiem uz Zviedriju 1944. – 1945. gadam

DSCN9658

DSCN9652

Laika posmā no 1944. gada rudens līdz 1945. gada pavasarim, baidīdamies no atkārtotās PSRS okupācijas, bet nevēlēdamies evakuēties uz izpostīto un tāpat padomju armijas apdraudēto Vāciju, daļa Latvijas pilsoņu centās pa jūras ceļu kā vienīgo iespējamo nokļūt neitrālajā Zviedrijā. Braucieni bija ļoti bīstami, jo bēgļus apdraudēja vācu patruļas gan krastā, gan jūrā, mīnas, padomju aviācija un karakuģi, kā arī vētras, jo pārcelšanās bieži notika atklātai jūrai nepiemērotos un pārslogotos kuterīšos un laivās bez pietiekamiem degvielas un pārtikas krājumiem, jūras kartēm un navigācijas instrumentiem. Izbraukšana no Latvijas notika slepenībā, parasti bez uzskaites. Zviedrijā bēgļus reģistrēja kopā ar igauņiem, kuri bija daudz vairāk, bet bērnus dažkārt vispār neuzskaitīja. Šo un citu iemeslu dēļ Latvijas bēgļu skaitu Zviedrijā var lēst tikai aptuveni – ap 5000 personu. Laikam ejot, jaunajās mītnes zemēs šie latvieši ne tikai apliecināja savu kultūras savdabību un savas izvēles politisko un sociālo nepieciešamību, bet arī gan saimnieciski, gan garīgi, gan sociāli veiksmīgi iekļāvās turienes sabiedrībā.

Bēgļu laivu ceļamērķis bija Latvijai vistuvākā Zviedrijas teritorijas daļa – Gotlandes sala, un braucieni visbiežāk sākās Kurzemes rietumu krastā (no Jūrkalnes līdz Gotlandes salai gaisa līnijā ir 90 jūras jūdzes jeb aptuveni 170 kilometri). To, ka Jūrkalnes pagastā ir bijusi viena no lielākajām bēgļu koncentrācijas vietām, apliecina fakts, ka “Bambaļu” mājās 1944. gada 18. novembrī notika nelegāla Latvijas inteliģences pārstāvju sanāksme, veltīta Latvijas valsts nodibināšanas svētkiem. (“Bambaļu” mājas bija Latvijas Centrālās Padomes (LCP) organizēto braucienu centra mītne.)

Projekta autors tēlnieks Ģirts Burvis piemiņas zīmi realizējis kā latviešu bēgļu piemiņu simbolizējošu cerību buru. Tajā pamanāmā plaisa ir šķiršanās dramatisma, pārvaramo grūtību un sāpju simbols mūsu tautas daļai svešumā.

Piemiņas zīme tapusi pēc Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas iniciatīvas sadarbībā ar Jūrkalnes pagasta padomi.

Projekta realizāciju ar valsts prezidentes Vairas Vīķes – Freibergas atbalstu finansēja Kultūrkapitāla fonds.


Rīvas upes koka tilts

DSCN9748

DSCN9703

Eiropā koka atgāžņu sistēmas tilti ir bijuši zināmi jau viduslaikos. Mūsdienās, pastāvot stingrajiem Eiropas standartiem, koka tilti inženiertehniskā skatījumā savu nozīmi ir zaudējuši. Tomēr, kā atzīst ceļu un tiltu būvju speciālisti, šī senā gadu simtiem ilgā tradīcija būtu saglabājama atmiņā kā namdaru un inženieru prasmes apliecinājums. Par tilta un tā apkārtnes kultūrvēsturisko nozīmi liecina arī tas, ka tiltam ir ticis piešķirts jaunatklāta kultūras pieminekļa statuss. Latvijā šis ir viens no retajiem, ja ne vienīgais koka atgāžņu sistēmas konstrukcijas tilts, turklāt tas atrodas viegli atrodamā un ērti pieejamā vietā.

Upes augšpusē no tilta bijusi uzpludināta ūdenskrātuve, kuras enerģija gadsimta sākumā izmantota dzirnavu un vilnas kārstuves darbināšanai. Esošais krātuves ūdenskritums, ainaviskā Rīvas upes ieleja un vēsturiskais Rīvas upes tilts – šis dabas un kultūrvēsturiskais apskates objekts lieliski iekļaujas pagasta un Kurzemes reģiona tūrisma maršrutos.

Tilta rekonstrukciju veica SIA “M.A – Taka”, darbu veikšanā būtiskāko finansējumu nodrošināja Latvijas autoceļu direkcija.

Atjaunotā tilta atklāšanas pasākuma laikā 2002. gada 25. maijā projekta idejas autori, finansētāji un darbu veicēji tilta margā iedzinuši simboliskas naglas.


Jūrkalnes Sv. Jāzepa katoļu baznīca

DSCN1953

DSCN2043

Baznīca Jūrkalnē uzcelta 1786.gadā (pēc citām ziņām – 1861. gadā). 1862. gadā tā konsekrēta Sv. Jāzepam par godu (titulus ecclesiæ). Jūrkalnes baznīcas inventāros minēts, ka pirmo Jūrkalnes baznīcu (koka kapliču) uzbūvējis grāfs Jānis Ulrihs Šverins 1637. gadā. Tās pašas dzimtas pēcnācēji 1786. gadā esot Jūrkalnē uzcēluši citu baznīcu, kuru draudzes locekļi 1861. gadā paplašinājuši.

1861. gadā celtā baznīca paplašināta 1870. gadā, piebūvējot pie ieejas torni, kura apakšdaļa tagad izveido baznīcas priekštelpu. Baznīcā ir divi altāri. Tornī divi zvani, baznīcas griestos iekārts burinieka modelis. Tas simbolizē leģendu, kas saistīta ar kāda burinieka brīnišķīgo izglābšanos vētras laikā pie Feliksbergas (tagadējās Jūrkalnes) krastiem.


Ulmales – Labraga evaņģēliski luteriskā baznīca

DSCN9676

Baznīca celta 1896. gadā. Baznīcā ir slavena altārglezna – “Kristus pie krusta un Sv. Marija Magdalēna”. Tapusi 19. gadsimtā, autors T. Šprengels. Leģenda vēsta, ka baznīcas uzcelta tāpēc, ka Labragas muižkungam bijusi meita, kuru viņš gribējis salaulāt baznīcā, bet tolaik tādas Jūrkalnē neesot bijis.


 Aldara 57°00′ akmens

DSCN0688

Vai tas ir Liktenis vai vienkārša sagadīšanās, bet lielākais alus darītājs Latvijā – a/s “Aldaris” – atrodas uz garākās paralēles, kas, šķērsojot mūsu zemi, vieno daudzas pilsētas, pagastus, tajos dzīvojošos un strādājošos cilvēkus, to likteņus. Tā ir 57°00′ paralēle. Apzinot savu ģeogrāfisko atrašanās vietu, “Aldarim” 1999. gadā radās lieliska ideja – paralēli iezīmēt gan kartē, gan arī dabā – vietās, kur 57°00′ paralēle šķērso “Aldari”, kā arī Latvijas austrumu un rietumu robežas, – ar īpašām akmens zīmēm.

Ceļojums sākās “Aldara” pagalmā. Te tika atklāta pirmā akmens zīme kā apliecinājums tam, ka “Aldaris” patiešām atrodas uz 57°00′ paralēles. Otro robežakmeni atklāja uz Latvijas austrumu robežas Latgalē, Upītes pagastā pie latgaliešu dzejnieka Ōduma Vizuļa dzimto māju vietas, bet trešo akmeni 1999. gada 21. augustā atklāja uz Latvijas rietumu robežas un 57°00′ paralēles krustpunkta jūras krastā, Jūrkalnē.

Tomēr aldarieši nebija pirmie, kurus ieinteresējusi 57°00′ paralēle. 1994. gadā šo ideju aizsāka Tukuma rajona vēstures muzeja, Tukuma rajona tūrisma informācijas centra, Kuldīgas rajona Rendas pagasta pašvaldības radošā grupa, kas izpētīja 57°00′ paralēli Kurzemē. A/s “Aldaris” un producentu grupa “Acanthus” pazīstamā aktiera Gundara Āboliņa vadībā vēlējās šo ideju atbalstīt un attīstīt tālāk, pirmo reizi veicot ceļojumu pa paralēli cauri visai Latvijai.


Feliksbergas trīsgadīgās jūrskolas piemiņas vieta

felix2

Gandrīz ikviens latvietis ir kaut ko dzirdējis par bijušo Ainažu, arī par Liepājas jūrskolu, bet vai zinām, ka jūrskola bijusi arī Jūrkalnē (Feliksbergā)?

Jūrskola šeit atklāta 1871. gadā – laikā, kad notika jūrniecības izglītības reforma – un darbojusies bijušā Pilsberģes muižā. Feliksbergas jūrskola bija mācību iestāde, kuru beidzot varēja iegūt piekrastes stūrmaņa diplomu. Pavisam šajā skolā mācījušies ap 350 zemnieku un zvejnieku. Galvenokārt tie bijuši no tuvākās apkārtnes. Vairāk nekā 70 no visiem izturēja kabotāžas (piekrastes) stūrmaņa eksāmenu.

Jūrskolas darbība Jūrkalnē labvēlīgi ietekmēja saimniecības un kultūras attīstību. 19. un 20. gadsimtu mijā jūrkalniešiem jau piederēja vairāki divmastu burinieki — “Alexander”, “Orion”, “Maria”, “Felix”.

Jūrkalnes jūrskolu slēdza 1902. gadā. Bijušās jūrskolas ēkas vairs nav.

1989. gada vasarā bijušās jūrskolas vietā atklāts piemiņas ansamblis (pēc tēlnieka Ģirta Burvja projekta) – divi mākslinieciski veidoti koka stabi ar tajos iegrieztajām senajām zvejnieku īpašuma zīmēm un tēsta ozola laiva. Piemiņas ansambli finansēja Latvijas Jūras kuģniecība.


Piemineklis 1905. gada nemieros, Pirmajā pasaules karā un Latvijas atbrīvošanas cīņas kritušo, mirušo un bez vēsts pazudušo 58 jūrkalniešu piemiņai

DSCN1967

DSCN1963

Jūrkalnes pagasta kapsētā, kas atrodas blakus baznīcai, ir uzcelts piemineklis 1905. gada nemieros, Pirmajā pasaules karā un Latvijas atbrīvošanas cīņas kritušo, mirušo un bez vēsts pazudušo 58 jūrkalniešu piemiņai.

Tas ir 5 m augsts betona un laukakmens veidojums pēc arhitekta Pāvila Dreimaņa meta.

Atklāts 1934. gada 15. augustā.

Teksts pieminekļa otrā pusē vēsta: “Baltijas jūras krastos Mūžam mājos Latvju varoņu gars.”


Piemiņas zīme dzimtbūšanas laikā no armijas izbēgušiem rekrūšiem

DSCN9662

Jūrkalnes-Alsungas ceļa 4. kilometrā ir krusts – piemiņas zīme jaunekļiem, kuri negribēja 25 gadus piespiedu kārtā dienēt cara armijā. Tāpēc viņi slēpās krusta apkārtnes mežos.

Pēdējie bēgļi pēc dzimtbūšanas atcelšanas, ejot ārā no meža, ceļmalā uzcēla krustu. Šo piemiņas zīmi vairākkārt atjaunoja. Sešdesmitajos gados krustu aizdedzināja un nogāza.

To atjaunoja 1989. gadā.