Jūrkalne

Divu saulrietu krasts

Jūrkalnes Romas katoļu baznīca

Pirmo Jūrkalnes katoļu baznīcu (koka kapliču) kā Alšvangas draudzes filiāli jūras krastā uzcēla grāfs Johans Ulrihs fon Šverins 1637. gadā. Pilsberģu muižas katoļticīgie zemnieki ieguva savu baznīcu, kas jau sen ieskalota jūrā kopā ar kapsētu.

Šverinu dzimtas pēctecis 1786. gadā uzcēla mūra kapliču. Tā 100 gados kļuva nelietojama un nojaukta. Tagadējā baznīca uzcelta 1862. gadā, bet 1870. gadā tā tika paplašināta, piebūvējot pie ieejas torni.

Baznīcā ir divi altāri. Tornī divi zvani. Griesti koka – velveidīgi, kuri 1935. gadā izklāti ar finieri un nokrāsoti iezilganā eļļas krāsā. Baznīcas jumts segts ar veclaiku dakstiņiem, bet tornis apjumts ar šķindeļiem.

Teika par Feliksbergu.

Stiprā vētrā pretī mūsu apdzīvotajai vietai avarējis kuģis. Kapteinis ļoti lūdzis Dievu, lai glābj, un apsolījis – ja izglābsies, tajā vietā uzcels baznīcu. Pirmās baznīcas laikā noticis dievkalpojums. Uzzinājis par kuģa nelaimi, priesteris aicinājis baznīcēnus iet uz krastu ar karogiem, kvēpināmo trauku, lūdzot Dievu glābt cilvēkus. Zvejnieki airu laivās ar grūtībām sasnieguši kuģi un izglābuši daļu komandas.

Vējš mainījis virzienu, un kuģis piestājis sēklī pie Jūrkalnes stāvkrasta, šai vietai dodot Feliksbergas jeb Laimīgā kalna vārdu. Tāds ir mūsu pagasta senais nosaukums. Kapteinis turējis savu vārdu un patiesi uzcēlis dievnamu. Vēstures avotos šī nosaukuma izcelšanas nav apstiprināta, bet vietējie iedzīvotāji teiku saglabājuši no paaudzes paaudzē. Tikai domas dalās – kurai no baznīcām ir arī zviedru kapteiņa ziedotā nauda.

Šīs teikas iedvesmoti, Feliksbergas jūrskolas audzēkņi 19. gs. beigās izgatavoja burinieka modeli. Pēc jūrskolas likvidēšanas to atdeva Pilsberģu Romas katoļu baznīcai. Kuģītis, šūpodamies zem dievnama velvēm, atgādina seno teiku.

Baznīcas kā Dievnama saglabāšanās.

Drīz pēc Otrā pasaules kara sākās jauniešu atsvešināšanās no baznīcas. Mācītāja mājā iekārtojās karaspēka daļa. Robežsargu zirgi un truši ganījās pa kapsētu. Tikai ar sūdzību uz Maskavu viņus varēja savaldīt. Baznīcu arī apzaga, jo propagandēja, ka baznīca ir slikta un iznīdējama.

Baznīcā gāja daudzi vidējās un vecākās paaudzes cilvēki, jo bija gājuši visu laiku, visi bija savējie. Nekādus varas pasākumus pret savējiem nevarēja veikt. Te bija viena – katoļu ticība.

Vēl viena priekšrocība – te bija slēgtā zona. Gandrīz visus gadus bija jābūt uz vietas savam priesterim, citi nedrīkstēja iebraukt, jo bija apgrūtinoši saņemt iebraukšanas atļaujas. 1979. gadā atļāva priesterim braukt no Ventspils, jo tas bija viens rajons, kaut Alsunga bija daudz tuvāk.

Tomēr nekad baznīca nav pārtraukusi darbu, lai kādi bija ierobežojumi. Tas atviegloja baznīcas draudzes atjaunotni Atmodas gados. Latvijas netkarības gados bija iespēja baznīcu izmantot kā sabiedrībai pieejamu kultūras celtni un tādēļ saņemt dažādu finansējumu tās remontam. Jūrkalnei ir trīs Eiropas kultūras mantojuma karogi.

“Jūrkalne – pērle Baltijas jūras krastā,” vārdi ir no V.E. bīskapa Ārvalda Andrēja Brumaņa runas Jūrkalnes Romas katoļu baznīcas dievkalpojumā 2005. gada 11. septembrī, kas bija veltīts Jūrkalnes katoļu baznīcas iekļaušanai 100 sakoptāko kultūras pieminekļu skaitā.

DSCN1953

Baznīca kā Jūrkalnes kultūras centrs.

Baznīca visu laiku bijusi viens no kultūras centriem ar senām kora dziedāšanas tradīcijām. Kora dziedāšana sākās mācītāja Kupinska laikā. Bija koris, kas dziedāja četrbalsīgas dziesmas. Daudzus gadus baznīcas kori vadīja ērģelnieks Stefans Marhiļēvičs.

Kā nozīmīgs kultūras centrs baznīca izveidojās pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. Katros Latvijas valsts proklamēšanas svētkos ir mākslinieku koncerti. Koncerti parasti notiek arī vasaras periodā, kad baznīcā ir silts un sabraukuši gan mākslinieki, gan klausītāji. Regulāri baznīcā koncertē pasaulslavenais koris “Kamēr..”.

2003. gada 18. novembrī baznīcā iesvētīja Jūrkalnes karogu un pirmo reizi atskaņoja dziesmu ar Jāņa Lūsēna mūziku un Guntara Rača vārdiem “Laimes kalna burinieks”, kurā skan Jūrkalnes vēstures motīvi. Dziesma baznīcā skanēja divas reizes. Pirmajā, elpu aizturējuši, klātesošie ieklausījās Zigfrīda Muktupāvela, Igo un kora Līvzeme izpildījumā, otrajā paši dziedāja līdzi. Pēdējais pants klusināti, bet noteikti apliecināja – Norūdīta tā kā akmens / Jūrkalne un baltā smilts. Iesvētīja Jūrkalnes pagasta karogu, kurā redzams pašvaldības ģerbonis un burinieka atveids.

Ja kādreiz baznīcā skanēja tikai dievvārdi, tad, sākot ar Atmodas gadiem, tajā skan gan aplausi māksliniekiem, gan svinīgas apsveikumu runas. Baznīcā ir laba akustika, tādēļ vairāki kori un mākslinieki ir piedalījušies arī dievkalpojumos. Baznīca ir kļuvusi par vienu no Jūrkalnes kultūras centriem.

_MG_0881

Jūrkalnes baznīcā ierodas daudz ekskursantu, kuri vēlas uzzināt par pagasta un baznīcas vēsturi. Agrāk tādas laicīgas runas baznīcā neesot pieļautas. Tagad cilvēki jūtas brīvāk arī baznīcā un bez aizspriedumiem var baudīt tās kultūras vērtības.

foto-Mikus_Fomins-2008-1569
0052
DSCN6177
_MG_1833
_MG_1856

Krucifikss.

Pēc vietējo iedzīvotāju iniciatīvas tika apkopota informācija par suitu novadam raksturīgajiem krucifiksiem. Arī par to, kas atradās Jūrkalnē 19.gs un 20.gs. sākumā, un līdz ar Padomju varas ienākšanu tika nojaukts. 2011. gadā tika izveidots autentisks kultūrvēsturisks objekts.

Bīskaps Vilhelms Lapelis iesvēta Jūrkalnes krucifiksu.
Bīskaps Vilhelms Lapelis iesvēta Jūrkalnes krucifiksu 2011. gada 21. augustā.

Baznīcas ābeļdārzs.

Blakus baznīcai Jūrkalnes dabas un atpūtas parkā tiek stādīts un kopts ābeļdārzs. Tā veidošana aizsākta 2011. gadā Ābolu balles ietvaros.

2011_Abolu_balle 44
Jūrkalnes baznīcas ābeļdārza stādīšana 2013. gada maijā.

Jūrkalnes baznīcas priesteri.

1865.-1867. – pr.Georgs Rožanskis pirmais sācis vest atsevišķas draudzes metriku metriku grāmatas.

1867.-1875. – pr.Vladislavs Dombrovskis.

1875.-1888. – pr.Juris Novickis cēlis mācītājmāju (plebāniju). Prāvests pats ir sastādījis ap plebāniju dažādus kokus, kuri tagad izauguši lieli un daudzi liesajā smiltī nokaltuši. Draudze prāvestu ļoti cienījusi un citādi nav saukusi kā tikai par “onkulīti”, lai gan vecs viņš vēl nav bijis. Miris 59 gadu vecumā no vēža, viņu Jūrkalnes kapsētā apglabājis Alšvangas mācītājs Švatelis. Prāvests Novickis savā laikā vajāts no krievu valdības sakarā ar poļu sacelšanos pret Krievijas valdību.

1888.-1890. – pr.Staņislavs Stakjalo. Bijis spēka vīrs, liels savādnieks un ļoti enerģisks savās attiecībās ar draudzes locekļiem.

1891.-1892. – pr.Antons Bizovskis.

1892.-1899. – pr.Fricis Štempelis. Pār viņu valdījušas divas nevainīgas kaislības: zvejošana un pulksteņu labošana, kam viņš veltījis visu savu brīvo laiku.

1899.-1902. – pr.Tadeušs Pranasevičs. Sākumā vispār nav pratis latviešu valodu.

1902.-1907. – pr.Julijans Linde ar vistraģiskāko likteni. 1906.gadā soda ekspedīcijas vadītājam Brēdrihs piemānīja prāvestu Lindi ar solījumu, ka tie revolucionāri, kas atstās paslēptuves un atgriezīsies mājās, netiks sodīti, un mācītājs to pasludināja no kanceles. Diemžēl visus Valtaiķos nošāva. Jūrkalniešiem bija dusmas, bet prāvestam palika mūžīgie sirdēsti par noslepkavotiem draudzes locekļiem. Viņam trīcējušas rokas, apglabājot nošautos kopējos kapos. Priesterim sākušās veselības problēmas un viņš pārcelts citur.

1907.-1912. – pr.Francisks Vitkevičs.

1912.-1920. – pr.Jāzeps Čamanis. Viņa laikā uzceltas mācītāja saimniecības ēkas.

Bīskaps Jāzeps Rancāns pie Čamaņa slēpās no Stučkas valdības 1919.gadā.

1920.-1924.III – pr.Jāzeps Kupinskis. Viņš noorganizē baznīcas kori, jo līdz tam laikam dziedāja baznīcēni, kā nu prata. Kupinskis spēlēja arī ērģeles.

1924.III-1925.13.III – pr.Antons Čamanis ( mazais Čamanītis, jo samērā ar Jāzepu Čamani, bijis mazs., bet garā liels).

1925.13.III-1926.28.10. – pr.Tadeušs Ronkaitis Atnācis no Daugavpils apkārtnes. 1926.gada 28.oktobra līdz 1928.gada jūnijam tiek atstāta pavisam bez prāvesta. 1926.28.X-1928.III – draudzi apkalpoja Alsungas pr.Alberts Piebalgs ar vikāru Broņislavu Dūri. Vairāk brauca vikārs Dūre, jo pr.Piebalgs bija aizņemts ar darbiem un kultūras dzīves organizēšanu Alsungā. Viņš nodibināja jaunatnes biedrību “Klints” ar centru Alsungā. 1925.gadā šīs organizācijas nodaļa tika nodibināta arī Jūrkalnē un citās apkārtējās draudzēs.

1928.14.VI-1933.26.X – pr.Aleksandrs Vanags. Viņš vadīja ne tikai baznīcas kori, bet noorganizēja arī laicīgo kori. Kad uzstājās, pats nediriģēja, bet aiz skatuves uzdeva toni.

1933.26.X-1936.2.IX – pr.Jāzeps Cibuļs vadīja lielus remonta darbus. Viņa laikā bīskaps Sloskāns dzīvoja Jūrkalnē dažus mēnešus un uzkrāja spēkus pēc boļševiku nometnēm PSRS. Bīskaps Boļeslavs Sloskāns palīdzēja kalpot draudzē.

1936.26.IX-1940.14.I – pr.Jāzeps Kupinskis no Alsungas

1940.14.I-1944.8.X – pr.Aloizijs Anspoks, bijis ar labu izglītību, bet jūrkalniešu simpātijas nav ieguvis.

1944.X-1954.14.I – pr.Broņislavs Dūre kalpoja baznīcā pašos grūtākajos gados. Atņēma draudzei mācītājmāju, tur iekārtoja robežsargu posteni. Īrēja dzīves vietu privātmājā. Vajadzēja sadzīvot ar jauno varu. Prāvests paziņoja no kanceles, ka pēc dievkalpojuma būs klubā sapulce un cilvēki paklausīgi sagāja pilna zāle, jo mācītājs jāklausa. Labs fotogrāfs, daudzos albūmos ir viņa fotografētas bildes.

1954.14.I-1955.23.IX – vikārs Boļeslavs Zvejsalnieks organizēja baznīcas iekšpuses krāsošanu. Viņa laikā aktivizējās draudzes dzīve. Pēc aiziešanas no Jūrkalnes, atteicās no priesterības.

1955.23.IX-1958.14.III – vikārs Andrējs Mocāns, pēc aiziešanās no Jūrkalnes atteicās no priesterības.

1958.14.III-1958.20.V – pr.Bernards Mortuks no Alsungas.

1958.20.V-1959.pavasaris – pr.Jāzeps Trukšāns, 1959.gada 24.jūlijā atteicās no priesterības.

1959.25.VI-1960. – pr.Bernards Mortuks no Alsungas.

1960.-1966.10.I – pr.Kazimirs Cukurs.

1966.10.I-1967.17.VII – pr.Jānis Voitiņš no Alsungas.

1967.17.VII-1978.12.IX – pr.Ludvigs Krumpāns noorganizēja, lai ievilktu baznīcā elektrību, krāsoja ārpusi. Muzikāls, vadīja kori baznīcā. Nopirka draudzei māju “Sviķus”.

1978.12.IX-1988.13.XII – pr.Staņislavs Mukāns no Ventspils. Šajā laikā noorganizēja baznīcas torņa jumta remontu. Uzlika skārda jumtu. Nokrāsoja baznīcas ārpusi.

1989.I -1994.VIII – pr.Agris Pāvils Lēvalds no Ventspils. Viņa priestera gadi sakrita ar Atmodas laiku, tādēļ bija aktīva reliģiskā dzīve. Atguva draudzes īpašumus, arī mācītājmāju.

1994.VIII-2007. – pr.Viktors Grebeško no Alsungas. Personīgi izremontēja mācītājmāju. Pēdējos gados veikti lieli remontdarbi, kas palīdzēja iegūt nozīmīgu balvu – Eiropas kultūras mantojuma karogu.

2007.- pr.Toms Priedoliņš kalpoja tikai dažus mēnešus.

2007.- pr.Andris Vasiļevskis.

2007.- 2010. – pr.Mariušs Kempe.

2010.- 2015. – pr.Andris Vasiļevskis.

2015.-2018.IX – pr.Gatis Mārtiņš Bezdelīga.

2018.IX – pr.Edijs Silevičs.

Bīskaps Antonijs Urbšs vizitācijas laikā Zāļdienu svētkos Jūrkalnes draudzē 1943. gadā.

Nodaļā izmantoti:

Cakuls “Latvijas Romas katoļu baznīca” Rīgas metropolijas kūrija;

1997. Kardināls Vaivods “Katoļu baznīcas vēsture Latvijā” 1946., izd.1994.