Vietvārdi

Jūrkalne (bij.Pilsberģe) ietilpst etnogrāfiskajā Suitu novadā kā mazo (maģo) suitu pagasts, kas no pārējās teritorijas atšķiras ar tradīcijām un dzīves veidu, ko ietekmējis jūras tuvums, nodarbošanās, bagātas folkloras tradīcijas.

Mazāk apzināti ir Jūrkalnes vietvārdi, kuri nereti atspoguļo vietējo iedzīvotāju sadzīvi un vēsturiskos notikumus. Samērā nabadzīgais dzīves veids un ierobežotās iespējas sekmēja zemnieku iesaistīšanos dažādās politiskās aktivitātēs. Visasiņainākie notikumi bija 1905./6.gadā, kad cara soda ekspedīcija nošāva vairākus desmitus Pilsberģu muižas zemnieku. Apzinot vietvārdus, izmantoti vēstures avoti un daudzu Jūrkalnes iedzīvotāju atmiņas. Diemžēl vecā paaudze aiziet, paņemot līdzi savas atmiņas par piedzīvoto laiku, par  vietu nosaukumiem un to atrašanās vietām. Dažu  jūrkalniešu arhīvos ir izpētīto vietu un māju vēstures apraksti, bet kopējā atziņa ir tā, ka viss ir par vēlu. Tādēļ jāizmanto vēl tās iespējas, kuras var saglabāt. Daudz vietvārdu, kuriem nav norādes, tomēr ir saglabāti, lai nepazustu Jūrkalnē lietoto vietu nosaukumi. Daudz pāri nodarījušas vairākkārtējās okupācijas, sākot ar deportācijām, holokaustu un zemnieku padzīšanu no zemes, lai dibinātu  kolhozus. Daudz jaunsaimniecību ēkas palikušas nepabeigtas, vecsaimniecību plāni izjaukti,  taupītie materiāli izsaimniekoti. Daudz iedzīvotāju izvēlējās pamest visu un pārcelties uz pilsētu, bēgot no kolhoza nabadzības.  Palikuši tikai māju vietu nosaukumi. Visvairāk mājas pamestas, kuras bija dziļāk mežā, apstrādāto lauku vietā jau vairākas desmitgades aug lieli koki.   Saraksts veidots, lai vietu vārdi nepazustu vēsturei, būtu izmantojami, iepazīstot Jūrkalni, bet nav sagatavots publicēšanai atsevišķā izdevumā. Atmiņās iespējamas neprecizitātes, visu nav iespējams pamatot ar dokumentiem. Ja kādam pētniekam radīsies interese, darbu var turpināt, precizēt un papildināt. Sarakstu nav iespējams pabeigt. Pēdējos gados tiek pārdoti un pirkti daudzi īpašumi, rodas un mainās jauni nosaukumi. No tiem daudzi šajā sarakstā nav iekļauti.

Pateicība visiem tiem daudzajiem Jūrkalnes iedzīvotājiem, kuri  palīdzēja atpazīt, raksturot un norādīt atrašanās vietas.  

SAĪSINĀJUMU SARAKSTS

A/J – ceļš Alsungas  – Jūrkalne

J/A – ceļš Jūrkalne – Alsunga

bij. – bijušais

(1940.- īpašnieka vārds , uzvārds, apdrošinātās ēkas) – dati uz 1940.gada sākumu

ies.- iesauka

izl. – izloksne

J.P. – Jānis Plāķis “LATVIJAS VIETU VĀRDI UN LATVIEŠU PAVĀRDI”

lit.-  literārā izruna

L/c. – mājas centrā, celtas pēc Līvānu rūpnīcas projektiem kolhoza laikā.

G/L – Grobiņa – Leči šoseja

L/G –Leči – Grobiņa šoseja

Nams, arī ķēķis – virtuve.

M.S. – Jūrkalnes pagasta laikraksts “Maģie Suiti”

skat. – skatīt

Orgals – Jūrkalnes pagasta daļas senais nosaukums no centra aiz meža uz Ventspils pusi. Tagad – Ošvalki, kas ar Orgali tikai daļēji atbilst. Tādēļ lietoti abi nosaukumi, atkarībā no tā, kurš tajā brīdī atbilstošāks.

kūts – vārds lietots oficiālos dokumentos, sadzīvē lietots tikai vārds “stallis, stallīš”, atsevišķi zirgu staļļu nebija. Lietoti abi vārdi, atkarībā no tā, kurš tajā vietā liekas piemērotāks.

ratnīca – oficiāli –   sadzīvē  lietots  – “vāgūzis”.

Pelude – telpa sienam zem viena jumta pie staļļa.

P/A – Padomju armija.

A

Aizgrāvji – izl āzgrāv, lit – aiz grāvja. (1940. – Jānis Vārpiņš –  lēta dzīvojamā ēka, kūts, cūku kūts, un jaunuzcelta mūra kūts.)  Kolhoza laikā jaunajā kūtī dažus gadus bija vistu ferma.

Aizgrāv valgums – sēklis (izr. sēķs), vieta, no kuras varēja tikt pie jūras.

Aizkalva – Āzgrāv (lit- aiz grāvja) Caurums  – zvejas vieta pāris kilometru no krasta pretī Aizgrāvjiem. Jāzin, ka 12, 18 asu dziļumā var zvejot.

Aksils (meža pļavas) – pa veco bānceļu vairākus km uz A pusi. Kalvas ar krūmiem. Jūrkalnieši brauca sienu ar izkaptīm pļaut. Vēlāk cirta malku.

Alkšņi – ies Ērkšķi pēc uzvārda (1940. – Antons Ērkšķis – dzīvojamā māja, kūts/klēts, labības šķūnis, pirts, cūku kūts.) Māja pārdota. Tagad māja apdzīvota tikai brīvdienās.

Akmeņi – (1940. – Jānis Ķīvītis – dzīvojamā ēka, kūts, klēts, labības šķūnis, pirts, cūku kūts, vasaras virtuve.) Mājas galā bija mītnieku kambaris, kuru izīrēja cilvēkiem, kuriem nebija kur dzīvot. Mājā dzīvoja Bērziņu ģimene, kas aizgāja uz Pāvilostu pie bērniem. Kādu laiku dzīvoja Koku Baba. Kad viņa nomira, māja palika tukša un kolhozs nojauca. Saglabājušies Akmeņu kļava un osis. 

Akmeņu plēsums – vieta iesaukta no meliorācijas laika, kad apguva teritoriju no Valcniekiem līdz Tiltiņiem.

Andrejnieki –skat. Mārkas.

Antiņi – (1940. – Jēkabs Ante skat. Krūmiņi)

Apeņu kolka – zvejas vieta pretī Jūrkalnei.

Aplociņi – bij. māja mežā uz Alsungas pusi. No Lagzdiņiem un citām  meža mājām Aplociņu māju vietu izmantoja kā ganības. Tagad tur ir mežs.

Aplociņš – zvejas vieta plekstēm pretī Jūrkalnei. 9 asu dziļums, smilšaina grunts.

Apšenieki – ies Leikmaņi- pēc kādreizējā iemītnieka uzvārda (1940.- Marija Vārpiņš – dzīvojamā māja/klēts, kūts, cūku kūts). Mājā divas istabas un nams ar klona grīdu. Dzīve nabadzīga, jo  saimnieces meita Elizabete (ies Līzbet) bija precējusies ar Epkalnu dēlu Ādamu, kuram saimniekošana īpaši neinteresēja, bet gandrīz katru dienu gāja ciemos pie mātes. Pēc 1938.gada datiem derīgā zeme 4,9 ha, kopplatība 5,5 ha, vērtība Ls 440,-. 

Arāji –  (1940. – Jorens Saulesleja –  dzīvojamā ēka, kūts/pelude, labības šķūnis, pirts.) Zeme bija dalīta 1928.gadā un saņemta izlozes kārtībā. Māja Orgalē G/L ceļa labajā pusē mežā. Saimniecība vienmēr ievērojama ar savu sakoptību. 1996.gadā Jūrkalnes pagasta  konkursa “Sakoptākā pagasta sēta” komisija ļoti pozitīvi novērtējusi gan mājas apkārtni, gan izcili sakoptos laukus. 1998.gadā ieguvusi balvu nominācijā “Sakoptākais pagasta pagalms”. No  deviņdesmito gadu sākuma vairākus gadus nodarbojās ar tūristu uzņemšanu. Tagad īpašums pārdots Mareka Liepas ģimenei, kas piedāvā dažādus pirts rituālus.

Atmatas – ies. Dupoviči – pēc uzvārda. (1940. – Dupovičs –  jauna liela dzīvojamā ēka, kūts/klēts, labības šķūnis, pirts). Tagad īpašnieki Arvīda Tetera ģimene. Māja skaistā vietā pie Muižupītes, tiek rūpīgi kopta, sakārtota apkārtne.

Atvari – māja L/c.

Avoti – jauna māja pagasta centrā J/A vecā ceļa labajā pusē aiz pansionāta. Īpašnieki Jēkabsonu ģimene. Arī brīvdienu māja, kuru var izmantot naktsmītnēm un pavadīt atvaļinājumu.

Ābeļnieki –  (1940.- Andrejs Štokmanis – dzīvojamā ēka, kūts, dzīvojamā ēka (veca), malkas šķūnis, žāvētava.) Pēc kara nacionalizēja, jo Andreju apcietināja. Mājā dzīvoja skolotāji, vēlāk ierīkoja medpunktu. Dēls māju atguva un pārdeva. 5.māja J/A vecā ceļa labajā pusē. Tagad pamatā apdzīvota vasaras laikā.

Āboliņi – (1940.-  Marija Lācis – dzīvojamā ēka, kūts.) Māju īrēja Baleviču ģimene. Pēc viņu aiziešanas, kā kolhoza mājā, sāka dzīvot un pēc tam nopirka kolhoza priekšsēdētāja Pētera Putniņa ģimene. Māja J/A vecā ceļa kreisajā pusē ar iebraucamo ceļu aiz L/m. Ar saimnieces Martas Putniņas pūlēm māja ilgus gadus bija viena no sakoptākajām mājām Jūrkalnē.  

Āpas – (1940.- Ādams Priedoliņš –  dzīvojamā ēka, kūts/klēts.) Mājas nosaukums mantots no vecsaimniecības Āpas, kura savukārt mainīja nosaukumu uz Rūķi. Starp abām mājām bijusi tiesvedība, bet vēlāk pēc Martas Priedoliņas un Jāņa Pabērza nāves abas saimniecības sāka saimniekot kopā. Tad visi dzīvoja pa abām mājām. Kara beigās Ādams ar bērniem aizbrauca uz Zviedriju. Audžudēls Valdis un meita Irma palika un vēlāk izceļoja citur, bet Ādams ar jaunāko dēlu Arvīdu pārbrauca atpakaļ. Ādams izbaudīja čekas pratināšanas tā, ka vairākas dienas pēc atgriešanās mājās nevarēja no gultas piecelties, bija bailes, vai izdzīvos. Māju nojauca kolhoza laikā.

Āpši – (1940.- Anna Vārpiņš – dzīvojamā māja, kūts/klēts/ratnīca/siena glabātava, labības šķūnis, pirts, cūku kūts.) Ap 1950.gadu mājas rietumu pusē dzīvoja prāvests Dūre ar saimnieci (rūpējās par prāvesta ikdienas vajadzībām). Pēc dažiem gadiem mājas īpašniece prāvestam mītni uzteikusi. Draudzē runāja, ka viņas pamatojums bijis, ka kolhoznieki nedrīkstot dzīvot zem viena jumta ar prāvestu. Māja pārdota, pārbūvēta, īpašnieces ir Vēras Putniņas mantinieces. 

B

Baloži – bij. (1940. – Anna Āboliņš – dzīvojamā ēka, kūts, dzīvojamā ēka, pirts, malkas šķūnis.) Baloži – nosaukums mainīts uz Mežbaložiem. (Muižlaukā uzcelti Laukbaloži, dzimtas uzvārds Māliņš.) Bijušie īpašnieki aizgāja dzīvot uz Pāvilostu. Māja kolhoza laikā pārdota. Pēc pēdējās īpašnieces Ūsiņ Annas nāves māja  noārdīta. Mājas vietā iepretim Irbēm saglabājušies daži koki.

“Teicēja Māliņa Ķērsta (dz.ap 1844. gadu) no Jūrkalnes Baložiem sniegusi vērtīgas ziņas par novada tradīcijām grāmatas “Godi Vidus-Kursā” (Rīga, 1939) autorei Birutai Senkevičai. Dziesmas teikusi arī K.Vārpiņai (LFK 954,6271-6407)” Dace Nasteviča Suitu novada mantojums VIETVĀRDI, EKC “Suiti” 2020. 28.lpp.

Baloži – bijusī kolhoza “Dzintarkrasts” dispečeru māja, kurai pēc privatizācijas un pārdošanas piešķirts jaunais nosaukums.

Bambāles – (izr. Bambuļi) –  (1940.- Ozoliņš Marija – dzīvojamā ēka, kūts, klēts, vasaras virtuve, labības šķūnis.) Lielas, senas vecsaimnieku mājas ar lielu zemes platību, kuru vecais Krists Kāpiņš sadalīja saviem bērniem. “Jāzepi”, kuras pirmās Latvijas laikā nosauca par “Kaijām”, “Valki”, “Trumari”, “Dzirnieki” un “Mecnieki”. “Bambuļi” ir slavena, vēsturiska māja, no kurienes Latvijas Centrālās padomes štābs organizēja pārcelšanos uz Zviedriju. Tur dzīvoja Kāpiņu un Ozoliņu ģimenes, kuras, sākoties kolhozu laikiem, aizgāja dzīvot uz Ventspili. Vecās “Bambuļu” mājas sabruka un 1967.gadā nojauktas. Tagad tās vietā uzcelta cita māja “Bambaļi”, kura ir vasarnieku mītne.

Bambālvalks, arī Bambuļvalks – valks – strautiņš pie Bambuļu mājām.

Bambulas gāte, jeb Bambuļgāte –zvejas vieta  pāris kilometru no malas. Nedrīkstēja novirzīties, tad akmeņos iekšā.

Bambuļu valgums – sēklis, vieta, kur piekļūt jūrai, arī zvejas vieta. “1938.gadā zvejvietā reģistrēti 10 zvejnieki un 22 puszvejnieki.” Dace Nasteviča Suitu novada mantojums VIETVĀRDI, EKC “Suiti” 2020. 28.lpp.

Bāciņkalns – atrašanās vieta nav noskaidrota..

Bānceļš – izbūvēts Pirmā pasaules kara laikā. 1916.gadā rakstā par šaursliežu dzelzceļa (Bānceļa) izbūvi minēta arī Pilsberģe. Tos būvēja galvenokārt kokmateriālu izvešanai no Alsungas mežiem līdz Pāvilostai un citām saimnieciskām vajadzībām. Bija izbūvēta 24,1 km šaurzsliežu dzelzceļa līnija Pāvilosta – Alšvanga, ar atzarojumu Labrags – Pilsberģi 13 km garumā.    “Veda kokus. Bija atzars uz veco bānceļu. Mežā bija pārmijas, kur kokus veda uz Flegermaņu zāģētavu. Arī pie Krusta bijusi zāģētava. Pie Pūļiem gāja pāri Ēnavai, pie Kalnarājiem pāri Rīvas upei. 1.Pasaules kara laikā veda kokus uz Pāvilostu, tālāk kuģos uz Vāciju. ” (M.S. 1999. gada novembris Nr.46 informācija no Edas Štrausas)  Kartēs Bānceļa atzarojumi atrodami. Beidzoties Pirmajam pasaules karam, Bānceļš palika Latvijas valsts pārziņā un to piemēroja pasažieru un kravas pārvadāšanai. Sākot ar 1920.gadu katru dienu starp Pāvilostu un Alšvangu  apgrozījās viens vilcienu pāris. 24 km garo līniju tas veica 3 stundās. Pasažieru satiksmi pārtrauca 1924.gada 17.novembrī. No 1924.- 1930.gadam Pāvilostas – Alšvangas dzelzceļu iznomā tirdzniecības – rūpniecības a/s “Labrags” meža materiālu izvešanai. Pēc tam dzelzceļu nojauca, bet vieta saglabājās. Tas bija īsākais ceļš, lai no pagasta Labraga puses pa Bānceļu kājām aizietu uz Alsungu. Tagad meža ceļš.  

Izmantots materiāls par dzelzceļiem “Līnija Pāvilosta – Alšvanga – Pilsberģi” no Latvijas tehnisko pieminekļu fonda. Autors un teksta publicēšanas vieta nav noskaidrota.

Bedrenieki – izr. Bedrniek (1940. – Marta Priedoliņa – dzīvojamā ēka, kūts, pirts.) Mājas vieta pie jūras Orgalē starp Bētodi un jūru. Māju vairs neapdzīvoja, kad Ādams Priedoliņš ieguva daļu Āpu zemes un uzcēla tur māju un stalli. Bedernieku  mājas vieta pārdota, uzcelta jauna māja, bet tuvu krastam, kas regulāri nobrūk, tā apdraudot mājas pastāvēšanu.

Beņķītis jeb Ellīte– zvejas vieta iepretim Jūrkalnei.

Bēņas – (1940.- Anna Goldbergs – dzīvojamā ēka (vecā), kūts/ratnīca, klēts, labības šķūnis, vasaras virtuve, betona dzīvojamā ēka ar šifera jumtu.) Vecsaimniecība, klēts celta 1929.gadā.  Atmiņās saglabājies stāsts, ka saimnieks Goldbergs pirmais pagastā nopircis traktoru. Kaimiņi gājuši skatīties, kā notiek aršana. Tā kā jūrmalā aramkārtiņa plāna, arkls uzgriezis uz augšu balto smiltiņu. Skatītāji vērtējuši, kas tādās jūrmalas smiltiņās var izaugt? Rudenī raža esot bijusi paknapa,  Saimnieki deportēti 1949.gadā. Goldbergu ģimene māju atguva, pārdeva. Tagadējie īpašnieki Ligeru ģimene daudz ieguldījusi Jūrkalnes vēsturisko vērtību saglabāšanā.

Bēņvalks – pļava no Būriņozola uz Jūrkalnes pusi, tagad aizaugusi.

Bezdelīgas – divstāvu māja celta kolhoza laikā kā dzīvojamā māja Kaiju fermas strādniekiem. Tagad dzīvokļi privatizēti.

Bērziņi – (1940.- Anna Pētersons –  laba dzīvojamā ēka, kūts, pirts.) Mārtiņa Lastovska apraksts par māju “Mūsmājas stāsti” glabājas personiskā arhīvā un novadpētniecības materiālos “Dzimtu stāsti”. Veco māju sauca par Bērziņanš būd. Blakus tai uzcēla tagadējo Bērziņu māju.

Bērzdruviņi – bij. (1940. – Jānis Eņģelis – kūts ar dzīvojamo ēku, labības šķūnis.) Aiz Vamžām un Mazpintēm Ēnavas malā pirms pagrieziena uz Kraukļiem.

Bērzkalni –  bij. (1940.-  Jāzeps Lācis – kūts.) Arī varētu būt jaunsaimniecība aiz Māliņiem uz Sembas ceļa. Tur pirms Otrā pasaules kara nepaspēja mājas uzcelt.

Bērztiltpors, Bērztiltpļava, Briežakas, (Cauniņporīš) – pļava ar purviņu pie bij. Caunu mājām.

Bētode – mežs, caur kuru iet G/L šoseja  starp Jūrkalnes centru un Orgalu – tagad Ošvalkciemu.

Biežnieki – bij., ies. Epkalni (parādās arī oficiālos dokumentos) Māja Porciemā. Pēc 1938.gada zemes uzskaites māja nosaukta par Biežniekiem. (1940. – Anna Boja –  dzīvojamā ēka ar kūti (vecistaba), dzīvojamā ēka). Pēc 1938.gada zemes uzskaites 5,9 ha, kopplatība 6,5 ha, vērtība Ls 410. Mājā divas istabas, dēļu grīda. Jaunu stalli uzcēla pēc Otrā Pasaules kara. Bija divas meitas Anna un Marija, brālis bija ieprecējies kaimiņos Apšeniekos. Sievietes audzēja daudz istabas puķu visādos iespējamos podiņos. Vienas no pirmajām iestājās kolhozā, jo bija grūti iztikt. Anna darīja visus vīriešu darbus, Marija gāja kolhoza darbos. Viņa prata izlikt kārtis, bet Annai bija stiprie vārdi, kas glāba  vīveles un citas kaites. Viņa ļoti ticēja cilvēku spējām, tādēļ nevienu nelaida stallī, lai nenoskauž lopus. Anna palika pēdējā, nespēja sevi apkopt, vecumdienas pavadīja pansionātā. Māja nojaukta meliorācijā, jo bija tālu no piebraucamā ceļa, tādēļ neviens tajā negribēja dzīvot. Izraka dziļu bedri un tur māju iestūma.

Birznieki – ies. pēc uzvārda Zelti (1940. – Ansis Zeltiņš – vērtīga dzīvojamā ēka, kūts/klēts, labības šķūnis ar mūra pamatiem, cūku kūts.) Kolhoza laikā dažus gadus šķūnī bija smēde, pretī bija uzcelta nojume, kurā varēja iebraukt zirgus, ar kuriem atbrauca, lai varētu apkalt. Māja pārdota, iekārtota viesu māja Četri vēji.

Birztalas – māja Labragciemā Ēnavas kreisajā krastā. Iebraucamais ceļš pa labi no  G/L ceļa. Ir telpas viesu uzņemšanai.

Braģdārzs – neliela pļava aiz Valkbūdām.

Brasliņi – bij. māja Ošvalkciemā. Atdalīta no Ķebru saimniecības. Dažus gadus stallī, līdz Kaiju fermas uzcelšanai,  bijusi kolhoza govju ferma.

Brūderi – bij. māja  “1685.gada muižas inventarizācijā minēts nosaukums Bruder. Sal.vācu Bruder brālis ” Dace Nasteviča Suitu novada mantojums VIETVĀRDI, EKC “Suiti” 2020. 37.lpp.

Brūkļi –  bij. māja Valkbūdās (1940. – Krists Brūklis – maza veca dzīvojamā ēka.)

Brūkļi – bij. (1940.- Jānis Brūklis – dzīvojamā ēka, kūts, pirts, cūku kūts. ) Mājas vieta starp Laukbaložiem un Dzērviņiem. Bija saglabājusies akas vieta, kuras vieta vēl atpazīstama.

Brūkļi – (1940.- Jānis Brūklis – dzīvojamā ēka, kūts, labības šķūnis, cūku kūts.) Māja Muižlaukā.

Brūveri –  (Pēc J. P- brūver)  (1940.- Antons Ērciņš – dzīvojamā ēka (vērtīga), kūts, klēts, labības šķūnis, pirts.) Saglabājusies tikai daļa no ēkām. Māja L/G ceļa kreisajā pusē pie Brūvertilta pāri Mārkas grāvim jeb Brūverupītei. 

Brūveri – (1940. – Jānis Ērciņš – dzīvojamā ēka, kūts.) Vieta nav noskaidrota. Iespējams blakus Brūveriem.

Bunguzes ganīklis – atrašanās vieta nav noskaidrota.

Burtnieki – atdalīti no Pulpjiem (1940.- Mārtiņš Priedoliņš – dzīvojamā ēka, kūts.) Pēc saimnieku pārcelšanās uz Pāvilostu māju mantoja krustdēls, kurš to pārdeva.

Būriņi – bij. (1940. – Ansis Sūniņš –  dzīvojamā ēka, kūts, pirts.) Tagad mežā var uziet mājas vietu netālu no Būriņ ozola vietas.

Būriņ’ozols – vieta J/A ceļa malā, no Meža Krusta uz A pusi asā ceļa līkumā kādreiz bija ozols, kur naktī spokojoties. Redzēti braucam pilni rati ar cilvēkiem. Piebrauc un pazūd. Naktī arī zirgi tālāk nav gājuši. Priekšā kaut kas stāv. Tad vajadzēja apslacīt ar svētītu ūdeni vai krustu pārmest, tad varēja braukt tālāk, jo spoki pazuda. Ozola vairs nav, bet vietvārds ir saglabājies.  

C

Cauņi, arī Caunas –  bij. (1940. – Andreja Strīķevica mantinieki –  dzīvojamā ēka, kūts/klēts, labības šķūnis, vasaras virtuve.) Kad sāka dibināties kolhozi, Strīķevicu ģimene pārcēlās uz dzīvi pilsētā.

Caurums  – neliela zvejvieta 8 asu dziļumā ar smilšainu grunti, apkārt akmeņi. Mazs smilšu pleķītis pretī Jūrkalnes / Ulmāles robežai. Bija jāvēro Sakas cepļa un brūža  skursteņi, kad tie saiet kopā, var mest tīklus  zvejot – “vilkt un vilkt”. Zvejnieku teiciens – ja skursteņ stabe, tad i kā vaig. Nedrīkst vienu skursteni laist mežā. Ja brūža skurstenis ieiet mežā, tālāk nedrīkst iet, tad ir akmeņos iekšā un var saplēst tīklus.  Tā līdz Strantei. Ne vienam vien zvejniekam akmeņos notrūkušas virves un vadiņš palicis jūrā ar visām plekstēm.

Ceiņi – (1940. – Anna Ceinis – dzīvojamā ēka, malkas šķūnis.) Dzīvojamā ēka bija zem viena jumta ar stalli. Māju mantoja Ārija Janvare. Arvīds Janvars visu pārbūvēja. Nojauca  mājas daļu, kurā turēja lopus un uzcēla stalli. Ārija mūža nogali pavadīja pie meitas, kura mantoja māju un abas nolēma to pārdot. Tagad īpašnieki to izmanto kā tūristu mītni.

Ceiņi –  bij. (1940. – Bille Brūklis – dzīvojamā ēka, kūts, pirts, dzīvojamā ēka (lēta), rija.) Vieta nav noskaidrota.

Celiņi – bij. (1940.-  Pēteris Kalniņš – dzīvojamā ēka, kūts/klēts, dzīvojamā ēka (lēta), cūku kūts.) Māja bija G/L ceļa kreisajā pusē pirms Bētodes. Mājas saimniece četrdesmito gadu beigās  tika noslepkavota. Bērnu nebija. Pēc saimnieka nāves māja kolhoza laikā nojaukta.

Nosaukums saglabāts rekultivētajai kolhoza atkritumu izgāztuvei, agrāk Granšbedrēm.

Celmi – bij. (1940. – Eduards Kārlis Freimanis – dzīvojamā ēka, kūts, labības šķūnis, pirts, dzīvojamā ēka (lēta)). Māja Valkbūdās. Tēvs pameta ģimeni un atstāja saimniekošanu sievas Rozālijas un meitas Olgas ziņā. Olga apprecējās ar Cimmermani un aizgāja dzīvot uz Alsungu. Mājas palika tukšas un sabruka.

Celmiņi – (1940. – Juris Klaiva – dzīvojamā ēka, kūts/klēts, malkas šķūnis.) Māja ar divām istabām, virtuvi ar klona grīdu un diviem kambariem. Māju mantojis Jura Klaiva mazdēls.

Celmiņi – bij māja uz ceļa krustojuma stūra starp Valciņiem un Cīruļiem. Tā piederēja  vienam  Celmiņu dēlam no “Valciņiem”. Tur pārcēlās dzīvot arī Lūcijas Celmiņas vecāku ģimene. Uz turieni pēc vīra nāves uz laiku bija spiesta apmesties arī Lūcija, kura gaidīja otro bērnu, jo vīra vecāki lika no “Valciņiem” aiziet kopā ar pirmo pāris gadu veco meitu Zigrīdu. 

Ceļarāji – (1940. – Pēteris Teteris – vērtīgas ēkas – dzīvojamā māja un kūts.) Pēteris Teteris (1901. “Deķos”- 1989.) Piešķirta Latvijas Atbrīvošanas kara piemiņas zīme par dalību Latvijas Atbrīvošanas karā kā kareivim armijas artilērijas rezervē (Rīgā 1923.gada novembrī).  Māju mantoja  un tajā saimnieko mazdēls Guntis Spade.

Ceplīši – bij. mežsarga māja uz Sembas ceļa. Saimnieku Rozīti padomju varas laikā apcietināja. Sieva ar meitu aizgāja dzīvot uz Ventspili. Pēc tam tur dzīvoja mežsargi. Apvienoja apgaitas un mežsargi tur vairs neapmetās. Māja palika tukša un aizgāja postā.

Ceplīšceļš – ceļš uz Ceplīšiem. Sākās no Pāžiem, gar Robežiem uz Ceplīšiem, tālāk uz Sembu.

Cepļinieki –  ies. Mežsargi, bij. Ceplinieki bija iemainīti pret mežniecības māju Bērzkalnos pie Stirnas stacijas. Mājās palika meita Marija, kura bija precējusies ar Jāzepu Siliņu. Jāzeps bija mežsargs. Viņiem bija divi bērni – Lūcija un Leons. Pēc Marijas nāves Jāzeps apprecējās otrreiz ar Lību Gruntmani un viņiem bija dēls Augusts. Cepliniekos bija trīs istabas, nams un pieliekamais. Pirmā istaba bija šaura un tumša, jo bija tikai sānu logs, bet otrā – gaiša ar labām mēbelēm (skapis ar spoguli, liels apaļš galds), trešā bija R galā apdzīvojams kambarītis, kurā bija skaista bufete,  kuru vēlāk piebeidza cāļu māte ar cālēniem. Mēbeles bija mantotas no Marijas. Ļoti labs stallis ar klēti un nojumi ar paaugstinājumu  klēts priekšā. Zem paaugstinājuma bija telpa, ko varēja izmantot. Citam tur bija suņu būda, bet Lībai bija cāļu māte ar cālēniem. Tāda nebija nevienam Porciemā, bet tādas esot tipveida būves arī citām mežsargu mājām.  Par mājas un zemes vērtību datu nav. Mājā dzīvoja Augusta audžudēls. Māja bija veca, vajadzēja lielu remontu, tādēļ pārcēlās uz kolhoza māju un veco māju nojauca. 

Ceriņi – bij. māja pie vecā L/G ceļa pretī bij. Ķebru mājām, vietā, kur kolhoza laikā bija lopu kapsēta.

Ceriņi – bij. māja no Bērziņiem uz meža pusi, kuras zemi no īpašnieka radinieka  mantoja Lastovsku ģimene.

Ceriņi – jauna māja Jūrkalnes centrā blakus bijušajam veikalam, pretī bijušajām kolhoza darbnīcām. Māju kolhoza laikā uzcēla Kārlis Apenis, tagad saimnieko dēls Guntars Apenis.

Cerību bura – tēlnieka Ģirta Burvja un skulptūra, piemiņas zīme latviešu bēgļiem uz Zviedriju 1944./45.gadā.  Arhitekts Andris Kokins. Piemiņas zīme veidota no nerūstoša tērauda, kas atvests no Šēfildas Lielbritānijā, apstrādes darbi veikti Zviedrijā un Latvijā. Skulpturālais objekts ir sešus metrus augsts metināts nerūsoša tērauda monolīts, ko veido 7-10 mm plāksnes, dinamiski spriegots stabilā konstrukcijā ar daudziem piemontētiem nerūsoša tērauda stieņiem 30-40 mm diametrā.  Atklāta 2000.gada 10.augustā ar plašu svinīgu starptautisku ceremoniju. Latvijas Jūras spēku orķestra un sanākušās tautas izpildījumā pāri kāpu pauguriem skanēja “Dievs, svēti Latviju”.

Cērpi – bij. (1940. – Margrieta Jankovskis – dzīvojamā ēka, kūts/klēts.) Muižupītes kreisajā krastā. Tagad tajā vietā ir saimniecības Muižlejas lauki.

Cirtumi –  ies. Tiltsili, izr. Tilcili.  (1940.- Līze Vārpiņš – dzīvojamā ēka, kūts/ratnīca, cūku kūts, vasaras virtuve.)

Cīruļi –  (1940. – Jānis Ērciņš –  dzīvojamā ēka, cūkstallis/malkas šķūnis,  pelude/kūts/pelude/klēts/ vāgūzis, labības šķūnis.) Māju mantoja un tajā saimnieko mazmeitas Anitas Šeiko ģimene.

Č

Četri vēji – viesu māja pie Muižupītes starp veco un jauno L/G ceļu.

Čiksts – slapja, staigna ar žagariem klāta vieta uz ceļa. Vairākus ceļus tā sauca.

Čigānkalva – neliela meža vieta starp Upleju mājām un Pāžupīti, kur senāk ik pa laikam apmetušies čigāni.

Čīmas – bij. (1940. – Anna Luters – dzīvojamā ēka (veca), kūts, nepabeigta dz.ēka). Māja Valkbūdās.  Vecajā caur jumtu lija lietus un vējš svilpoja caur istabām.  Jauno  bija sākuši celt pirms kara. Tā kā Ādolfs Luters nekāds čaklais strādnieks nebija, māju tā arī nepabeidza. Vēlāk ģimene nopirka Sīļus. 1968.gadā māja bija neapdzīvota un vēlāk nojaukta..

D

Dabas taka – arī Raganas taka no Centra stāvlaukuma uz jūrmalu.

Dabas un atpūtas parks – teritorija Jūrkalnes centrā, kurā iekļaujas Ugunspļava,  Vējturu nams, estrāde, kādreiz bija arī Vēja sēta ar četru vēju skulptūrām, kuras, būvējot Vējturu namu, nojauktas, jo bija savu laiku nokalpojušas.   

Dadži – bij. māja Valkbūdās pie meža. Saimniece Dadzis Anna  Māja celta no ķieģeļiem. Mājas vidū bija  manteļskurstenis ar žāvētavu. Vienā mājas galā bija koka klēts, otrā – koka kambaris. Pēdējā ģimene, kas tur dzīvoja, bija Brūkļi, kas bija viņu dzimtās mājas. Saņemot zemi Muižlaukā. uzcēla māju tur. Dadžos kādu laiku dzīvoja Barbara Kalniņa (Betīš) un šuva.

Dālderpļavas, arī Dālderpors (Degšenpļāvs) – pļavas vieta nav noskaidrota.

Dampeļi – bij. (1940. – Katrīne Štrauss – dzīvojamā ēka, kūts.) Dzīvojamā māja ar divām istabām, virtuvi. Mājā bija ieprecējies Jānis Skudra no Orgales Skudru būdas.  Dzīvoja Skudru ģimene ar 4 dēliem un 4 meitām, kuri visi aizgāja dzīvot uz Pāvilostu, jo piekrastē vairs neļāva zvejot. Māja palika tukša un sabruka.

Dambenieki arī Dambji  –  (1940.-  P.Lagzdiņa mantinieki  – dzīvojamā ēka, kūts, klēts, labības šķūnis, malkas šķūnis.) Māja atrodas Gardangas galā Muižupītes malā, uz kuras kādreiz bijis uzbūvēts neliels dambis, lai uzkrātu ūdeni, kas nāk no Tīrlauka purviem.  Pedagoga Jāņa Lagzdiņa dzimtās mājas. 1932.gada jūnijā pēc sējas darbu pabeigšanas apkārtējo māju jaunieši pie mājas iekārtoja sporta laukumu, kurā vakaros, sevišķi sestdienu un svētdienu vakaros, puiši sapulcējās sportot. Apkārtējo māju meitas bija skatītājos. Māju mantoja Margrieta Lagzdiņa, pēc laulībām Kviese,  dēls Jānis Kviesis to saglabā kā  dzimtas īpašumu. Māja pārbūvēta, uzcelta arī  brīvdienu māja viesu uzņemšanai.

Dardedža grāvja valgums – vieta, no kurienes varēja iebraukt jūrā. “Dārdedžu valgumā zvejnieki dzen jūrā motorlaivas “Ziedoni” un “Mednieku”. Pašlaik seši vīri pagriezuši muguras “Mednieka”  sāniem , viens sauc “Reizē! Urup, urup, urup!” un visi no visa spēka stumj motoru no sekluma dziļumā. … Turpat valgumā ir arī liela spille, tāda grieztuve, ko garas kārts galos griež vairāki cilvēki, kad motors jāvelk malā. Tad tērauda stiepļu tauva, kas  piesieta motora priekšgalā, tinas ap spilles bomi, un, lūk, motors nāk pa smiltīm šurp kā liels lemesis – lēni un smagi. Taču arī tad neiztiek bez vīru mugurām.” Vilis Veldre “Dzīve pie jūras” Rīga 1938.

Darvdedži, izr Dārdedži – (1940. – Katrīne Vārpiņš – dzīvojamā māja, akmeņu kūts, klēts, labības šķūnis, pirts, liela cūku kūts, malkas šķūnis, siena šķūnis, vasaras virtuve.) Vecsaimnieku māja, kur kādreiz bijusi darvas tecinātava. Divi bērni izmācījušies par skolotājiem. Katrīne Vārpiņa vairākus gadus bijusi Jūrkalnes pamatskolas direktore,  brālis Krists  Brūklis – skolotājs Alsungā. Ģimene represēta 1941.gadā. Kara laikā 5 gadus  Darvdedžos dzīvoja kalpu Strazdu ģimene, kurā piedzima sestais bērniņš. Par šo ģimeni apraksts MS 2001.gada marts Nr. 62.  Vecās mājas vietā pēc kolhoza izjukšanas ir uzcelta cita, kas pieder Guntim Rudbaham.

Dauģi – (1940.- Jānis Raibarts – dzīvojamā ēka, akmeņu kūts ar skaidu jumtu (jauna), klēts, labības šķūnis, malkas šķūnis.) Vecsaimnieku māja. “Kā tukša zemnieku saimniecība minēta jau 1740.gada Alšvangas muižas īpašumu aprakstā – Daugi (Daugen)”. (Dace Nasteviča “suitu novada mantojums VIETVĀRDI 2020.) Jānis Raibarts bija Jūrkalnes pagasta vecākais starpkaru periodā. Dēls Jānis Raibarts, mācoties Ventspils Valsts vidusskolā, piedalījās 1920.gada februārī “Apolo pulciņa” dibināšanā un to vadīja līdz 1924.gadam (VENTSPILNIEKS.LV 1.02.2020.) Pēc tam Rīgā izmācījās par juristu, strādāja Tieslietu ministrijā. Pēc gadiem jaunākais (36) tiesnesis Tiesu palātā. Prof.Dr. Aleksandra Būmaņa vadībā piedalījies Civillikuma izstrādē. Meita Katrīna Antonoviča visu mūžu strādāja par skolotāju. Daļa ģimenes represēta dažādos laikos. Māja tika pārdota kolhozam, pēc tam nonāca citas ģimenes īpašumā. Tagad māja pārdēvēta un saucas Pašas.

Dauģu ceļš – 4 km garš. Sākas no G/L un J/A vecā ceļa krustojuma pagasta centrā, pie Straumēniem strauji pagriežas pa labi (taisni ir Gardangas ceļš) un beidzas pie G/L ceļa pretī Lejkalniem. Sākumā bijis tikai ar zirgu izbraucams. Trīsdesmitajos gados pagastā organizēja ceļa labošanu. Zemnieki brauca šķūtīs un veda granti. Būvējot Brūvertiltu, pa Dauģu ceļu 20.gs vidū pāris mēnešus  bija noorganizēta pat autobusu satiksme. Vienu laiku kolhoza gados ceļš bija atkal kļuvis neizbraucams. To no jauna salaboja, starp Irbēmun Deķiemiztaisnoja un tagad to regulāri uztur kārtībā. 

Dauģtilts – tilts pāri Muižupītei pie Dauģiem.

Degumi – (1940. – Marija Alciņš – dzīvojamā ēka, kūts/klēts/lopbarības šķūnis.) No kolhoza sākuma gadiem līdz 70. gadu sākumam bija govju ferma. Slaucējs bija Jāzeps Siliņš (ies. Degumjozis), bet fermā strādāja arī sieva un krustmeita Marija Klaiva. Visi darbi bija jādara ar rokām, ūdens jānes ar spaiņiem no akas. Jāzeps regulāri bija labāko slaucēju skaitā. 1958.gadā apbalvota ar medaļu “Par darba varonību”. Pēc Kaiju kūts uzcelšanas, govis pārvietoja uz turieni. Degumu māju mantoja Jāzepa māsas mazmeita Agrita Pēterlēvica. Māja pārdota, tagad izmanto kā brīvdienu māju.

Deksnenieki – bij. ies. pēc uzvārda Zveji (1940. – Ādams Zveja –  dzīvojamā ēka ar vienu lielu istabu un klēti, kūts, labības šķūnis, cūku kūts.) Bija arī izbūvēts pagrabs. Jaunu māju neuzcēla, bet aiz nama  uzcēla divus kambarīšus – vienu, kur varēja dzīvot, otru – pieliekamo kambarīti. Atverot ārdurvis, pretī bija trepes uz bēniņiem, kur bija rokas dzirnavas ar dzirnakmeņiem.

Pēc 1938.gada datiem derīgā zeme 7 ha, kopplatība 7,7 ha, vērtība Ls 620.

Saimnieks Ādams bija ar izgudrotāja dotībām. Viņš gribēja izgatavot mūžīgo dzinēju, kaut kas bija arī sanācis. Vēl pēc Otrā pasaules kara šķūnī spārni mētājās. Saimniekam bija Bībele un arī sakrātas vecas avīzes, kuras ziemas vakaros ar kaimiņu vīriem lasīja. Diemžēl mantinieki tās nenovērtēja un nesaglabāja.  Māju mantoja dēls Pēteris, kuru vācu okupācijas laikā apcietināja. Viņš nomira koncentrācijas nometnē Vācijā.

Pēc Otrā pasaules kara dzīvoja meitas Katrīnas un Krista Klaivu  ģimene. Krišs bija iecienīts alus darītājs. Viņš arī pārbūvēja māju, sadalot lielo istabu, nojaucot lielo krāsni ar ieri un uzmūrējot siltummūri. Nojauca arī  mājas galā klēti, lai varētu gala logus ierīkot. Ādams nodzīvoja garu mūžu  Kriša un viņa otrās sievas Martas aprūpē.

Deķi –  (1940. – Jānis Teteris – dzīvojamā ēka (liela, vērtīga), kūts, klēts, labības šķūnis, pirts, cūku kūts.) Saimnieku māja pie Dauģu ceļa. No J centra puses aiz Dauģiem, pārbraucot Ķierķvalkam, māja labajā pusē pie paša ceļa, bet ābeļdārzs kreisajā pusē. Tagad neapdzīvota. Teteru plašās ģimenes, arī Augstākās Padomes deputāta, kas balsojis par Latvijas neatkarību, Triju Zvaigžņu ordeņa komandiera  Ludviga Tetera dzimtās mājas. Viņš aktīvi piedalījies Atmodas procesos, bijis Vecauces mācību un pētniecības saimniecības “Vecauce” direktors. Pateicoties Ludviga Tetera pūlēm un uzņēmībai, Saeimā tika pieņemts likums par “Vecauces” saimniecības īpašo statusu, tā kļūst par LLU īpašumu un vispusīgu lauku mācību un pētījumu bāzi.

Deķu valks – iztek no meža, aiz Deķiem valks tiek saukts arī par Ķierķvalku, kas ietek Muižupītē.

Dievklēt – zvejas vieta iepretim Jūrkalnei. “Dievklēte ir akmeņi; vecie, kas Dievklētē zvejoj, tiem jau kaut kas bij, bet tie jaunie pa Caurumiem nedabuj neko. ” (Suitu identitāte 2005.,41.lpp.)

Dižeis sēķs – seklāka vieta pretī Jūrkalnei.

Dižakmens – lielais akmens centra pludmalē pie kāpas labajā pusē, kur parasti nolika drēbes, ejot jūrā. Tajā vietā uzņemta viena epizode filmai “Kad lietus un vēji sitas logā”. Tagad jūra izskalojusi krastu, akmens tālu jūrā, tikai mierīgā laikā var samanīt augšējo malu. Vēl viens dižakmens bijis G/L vecā  ceļa malā pretī Encragiem, kurš saspridzināts jau pirms Otrā pasaules kara.

Dižceļi – (1940. – M.Zivs –  dzīvojamā ēka, kūts.) Vieta nav noskaidrota.

Dižmežs – mežs no Jūrkalnes uz Alsungas pagasta pusi.

Dīķenieki ies. Dīķi  (1940. – Andrejs Lācis – dzīvojamā ēka, kūts/klēts, pirts, cūku kūts.) Andrejs Lācis ar sievu un dēlu aizbrauca uz Zviedriju. Andreja brāļi Krists un Jānis pazuda bez vēsts. Māsa Marija un brālis Augusts tika apcietināti un aizvesti uz Sibīrijas lēģeriem. Māte palika viena un viņai lika atstāt māju. Tur iekārtoja Ošvalku ciema padomi. Tai likvidējoties, māja palika tukša. Sagruvušās mājas vietā ir uzcelta cita māja, kurā mitinās vasarnieki. Visa Lāču ģimene un radi bija lieli dziedātāji. Augusts jau no bērnības pēc E.Melngaiļa ierosmes pierakstījis simtiem tautasdziesmu.

Dīķnieku valgums (Dīķgrāvs) – pieeja jūrai un zvejvieta pretī Dīķniekiem.

Dubeni – bij. (1940.-  Elizabete Cērpiņš – dzīvojamā ēka, kūts.) Māja Valkbūdās. Pēc kara tur  dzīvoja arī Miķeļa Dzimidoviča ģimene (Mazais Miķelītis, jo bija maza auguma, bet atmiņās saglabājušies jautri stāsti, ka viņam patika kauties.)  Viņi aizgāja dzīvot uz mežniecības māju pie Kunduriem. Dubenos saimniekoja Anna Galiņa, kura vecumā aizgāja uz pansionātu. Māja palika tukša un apgāzās.

Drēbnieki – bij. (1940. – Anna Bērziņš – dzīvojamā ēka, malkas šķūnis.) 1.māja no Jūrkalnes centra J/A ceļa kreisajā pusē. Māja pārdota un nojaukta 60.gadu sākumā. Tagad – 3 priedes un ceriņkrūms pašā ceļa malā.

Drēbnieku senkapi – teritorija krustojumā starp G/L un J/A sākuma. 1972.gadā, rokot tranšeju, atrada bronzas spirālgredzenu, monētas. Dubultapbedījums  ar zārka paliekām un bronzas burbuļsaktu, vēl dažas saktiņas. No Ventspils vēstures muzeja materiāliem.  2008.gadā arheoloģiskajos izrakumos atrasti apbedījumi no 16.un 17.gs. un nedaudz senlietu. (Ventas Balss 2008.gada 11.jūlijs Nr. 132) 

Drostalas pļavas – pa Ceplīšu ceļu, pirms Ceplīšiem.

Druviņlauks – pie Pāžiem, aiz ceļa pie Pāžupītes. Pāžu aitstallīts tur bijis.

Dobliekna – meža pļava aiz Lejām abpus Bānceļam. Bijušo saimnieku pļavas. Tagad mežs.

Dz

Dzeneksils – ganības (izr.ganīkls – atrašanās vieta nav noskaidrota.)

Dzeņi – bij. iesauka pēc uzv. Špudes (1940. – Margrieta Špude – dzīvojamā ēka, kūts/pelude, vasaras virtuve.) Māja bija pie Grāveriem un Arājiem, tagad mežs.

Dzērviņi – (1940. – Jānis Priedoliņš – dzīvojamā ēka (betona), kūts, cūku kūts.) dzimtas stāsts: Māju būvējot, visiem bijušas skaļas balsis. Kaimiņi klausījušies un smējušies, ka klaigā kā dzērves. Tā arī radies mājas nosaukums. Māja kā dzimtas māja saglabājās pateicoties dēliem, kuri palika strādāt kolhozā. Tagad rūpīgi apsaimniekota un sakopta.

Dzērzaces pļava – Aiz Aksila pa Bānceļu uz A  pusi.

Dzirnavas – bij.  (1940.- Emma Plēgermane – dzīvojamā ēka, kūts, pirts, smēde, dzirnavas piebūve.)  Gatera un dzirnavu darbība sākta, kad mežā darbojās Inženiernams. Īpašnieki pēc Otrā pasaules kara aizgāja dzīvot uz Liepāju. Pēc Luda Janča atmiņu stāstiem Dzirnavās darbojies Alsungas rūpkombināts. Vadītājs Andrejs Andersons, kurinātājs Pēteris Nolmanis, strādnieki  Krists (Krišs) Klaiva, Alfrēds Brūklis, arī Ludis Jancis. Dzirnavas darbināja ar dampi. Mala miltus. Andrejs uztaisīja bīdeļgaņģi. Linus mīstīja, veda no visām pusēm. Gaterī dēļus zāģēja. Bija uztaisītas tādas paminas, ar ko varēja  apmetumu skaliņus sazāģēt. No Cīravas atveda gāzes ģeneratoru, ko kurināja  ar smalku malku – čurkām. Tas radīja gāzi, ar ko grieza riteni. Labi negāja. Nolikvidēja visu, laikam, kad sāka visu ar elektrību darbināt. (No MS 2003. gada aprīlis Nr.87.)

Dzintari – skat. Menckriķi.

Dzirnieki – (1940.- Andrejs Saulesleja – dzīvojamā ēka, labības šķūnis, cūku kūts, vasaras virtuve.) māja Orgalē starp L/G veco ceļu un jūru. Dēls emigrēja  2. Pasaules kara beigās. Mantinieki miruši, māja pārdota.

E

Eglāji – Kapteiņu ģimenes īpašums; 80./90.gadu mijā celta, kurzemnieku apbūves stila viensēta. Pirmā Jūrkalnē sāka uzņemt tūristus un tos labi pabarot. Cenšas ievērot bioloģiskās saimniekošanas principus, gandrīz visu vajadzīgo saražojot uz vietas, izaudzēto arī pārdodot. Piedāvā naktsmājas un mierīgu atpūtu ceļotājiem lauku viensētā.

Eglenieki – ies. Andžnieki no pirmā saimnieka vārda. ( 1940.- Ādams Priedoliņš –  dzīvojamā ēka, kūts.) Pēc 1938.gada datiem derīgā zeme 4,4 ha, kopplatība 5,0 ha, vērtība Ls 560,-. Māju mantoja meitas Marijas dēls Jānis Priedoliņš (iesaukts par Šveiku, jo viņam bija patīkama humora attieksme pret dzīvi un parasti sasveicinājis ar vārdu “sveiks!”). Tā kā Jāņu Priedoliņu pagastā bija vairāki, kaut kā bija jāatšķir un katru sauca savādāk Eglenieki ir vienīgā apdzīvotā māja Porciemā,  un tajā dzīvo Jāņa mantinieki.

Eglieni – bij. (1940.-  Baba Rudzais – neliela dzīvojamā ēka, kūts.) Rudzāju ģimene bija lieli dziedātāji. Ir nostāsts, ka 1905.gadā pulcējušies jaunieši un dziedājuši “Ar kaujas saucieniem uz lūpām”. No turienes esot radušās pilsberģiešu dziesmas, kas tikai fragmentāri saglabājušās. Tagad tajā vietā uzcelta māja Eglāji.

Eglienmals ganeklis – krūmājs aiz Eglieniem. Tur bija plašas sila (viršu) audzes, uz kurām vienu rudeni no Niedru fermas dzina govis ganīt.

Eglīši –bij., ies Adznieki (1940. – Jānis Priedens – dzīvojamā ēka, kūts, rija, malkas šķūnis.) Pēdējā māja J/A ceļa kreisajā pusē. Tagad nojaukta, pamati saglabājušies.

Eglīši – bij. (1940.  – Andrejs Štrauss – dzīvojamā ēka (nepabeigta).) Atradās pretī Adzniekiem ceļa labajā pusē. Andrejs bija prasmīgs amatnieks un liels lasītājs. Piedalījies jaunās skolas būvniecībā trīsdesmitajos gados, vēlāk vasarās veica kosmētisko remontu  skolā. Māju nepabeidza, bet mantoja Cērpus un pārcēlās uz turieni.

Eigutpors, arī   Eigutpļava – Orgalē mežā  pie Kaminskiem.

Encragi – bij. (1940. – Jānis Āboliņš – dzīvojamā ēka, kūts/klēts un barības noliktava, cūku kūts, būvmateriālu noliktava.) Bija pāri ceļam pretī benzīntankam meža pusē. Tagad nojaukta, palikuši daži koki.

Eņģeļi – bij. (1940. – Alberts Štaiguts – dzīvojamā ēka, kūts, labības šķūnis, cūku kūts.) Mājas saimniece Štaigute vecumdienās aizgāja dzīvot pie dēla Užavā. Māja atradās pie Sembas ceļa, nav saglabājusies.

Ēnava – upe (strauts) ap 10 km  iztek no meža pļavām aiz Mazpintēm, ietek jūrā Vēverlejā pie Ozoliņiem. Ir bebru aizsprosti.

Ēnavskalns – pretī Lejkalniem aiz L/G vecā ceļa. Kādreiz tur bijis krusts. Tagad no kalna palikusi tikai daļa, nojaukts, veidojot jauno ceļu.

Ēnavstilts – tilts pāri Ēnavai pie Lejkalniem.

Ērkšceļš – ceļš uz Romiem, nogriežas pa labi un aiziet uz Būriņozolu.

F

Fēliksberga – par nosaukuma rašanos ir teika. Vētras laikā jūrā kuģim draudēja bojā eja. Tajā laikā baznīcā noticis dievkalpojums. Mācītājs aicinājis doties glābt slīkstošos. Procesijā ar kvēpināmo trauku devušies uz jūrmalu. Kapteinis lūdzis Dievu un solījies, ja izglābsies, uzcelt baznīcu. Dažus izglābuši, piebraucot ar laivu, bet vētra kuģi pieskalojusi krastam un visi izglābušies. Kapteinis vietu nosaucis par Fēliksbergu (Laimīgais kalns) un vārdu turējis, uzcelta otrā baznīca. Senākās ziņas par teritorijas ar Feliksbergas nosaukumu atrodamas fragmentā no Dunsdorfa  darba, kurā izmantota Zviedrijas valsts archīva dokumentos atrastā 1702.gada karte, kurā zem Užavas kartes fragmenta ir minēta Feliksbergh, Felixberg – Als … – Pilsberģi, Lejas muiža. Labrake, Labbracken, Labraggen – Sak- … Labrags, Labraga. (Tātad divi vietvārdi – aut.)

Rīgā vācu valodā 1780.gadā izdots draudžu reģistrs, kurā Alšvangas draudzē ietilpst 21 apdzīvotā vieta, arī Feliksberga.

Pēc šiem dokumentiem var precizēt teikas par kuģīti rašanās laiku. Tā kā grāfa Švērina laikā 1637.gadā uzcēla 1.baznīcu, bet otro tikai 1786.gadā, tad kuģis strandēja Pirmās baznīcas laikā, kura bija uzcelta jūras krastā. Tā kā karte datēta ar 1702.gadu (tad starp 1637.gadu) paliek tikai 65 gadi, kuru laikā varēja rasties šī teika un  Jorenceļam jeb Oriencenai piešķirts Feliksbergas vārds. Tad varbūt teika par kuģīti pārvērstos vēsturiskā faktā.

Enciklopēdijās u.c. avotos tiek jaukti jēdzieni Fēliksberga un Pilsberģes nosaukumi. Pirmais apzīmē vietu ap Jūrkalnes centru, bet    muižas vietā ir piemiņas vieta Feliksbergas jūrskolai, kura darbojās Pilsberģu  muižā.  Fēliksberga sastopama vairākos oficiālos dokumentos, bet tikai kā pagasta vāciskais vai krieviskais  nosaukums. 

Fēliksbergas jūrskola – pirmā izglītības iestāde Pilsberģes pagastā. Dažādos avotos sastopamas vairākas kļūdas. Senākais dokuments ir “Vēstule Kurzemes jūrmalniekiem no K.Valdemāra (Sevišķi nodrukāts iz “Baltijas vēstneša”) Rīgā, 1876. Drukāts pie M.Jākobsona Vēveru ielā, pretim linu svariem.” Rakstīts: “Tad nu tagad pastāv, vaj ir apstiprinātas, pavisam 29 skolas, un no tām 8, tas ir vairāk kā cetorta daļa, Kurzemē, proti: … Fēliksbergē, Užavā pastāv jau 3 gadus.”   Šajā pašā avotā pārskatā par skolām rakstīts, ka jūrskola ir Pilsberģes muižā. Citas skolas Pilsberģu muižas teritorijā vēl nav.

 Gadi dažādos avotos nesakrīt. Enciklopēdijā “Latvijas jūrniecības vēsture.1850.-1950. Rīgā, 1998.” rakstīts, ka Jūrkalnes (te ievērots tagadējais pagasta nosaukums) 2.kategorijas jūrskola dibināta 1872.gadā. Tajā pašā lappusē rakstīts, ka jūrskola darbojusies 26 gadus. Vēl turpat nākamajā lappusē: “Jūrkalnes jūrskola Fēliksbergas jūrskola ”. Dib.1872. … 1.(zemākās) kat.j-sk., darbojās Pilsberģes muižā … No 1880.gada bija 2.kat. j-sk….  Pēc 1902.g. likuma pārveidota par sagatavošanas jūrskolu. 26 pastāvēšanas gados (1872.-98.) mācījušies 309 skolnieki.”  Tātad, skola slēgta 1898.gadā, nevis, kā rakstīts piemiņas vietā un šajā pašā avotā – 1902.gads. Vēl kļūda : ” Jūrskola darbojās līdz 1.pas. karam, tad to evakuēja uz Krju”  Kā var evakuēt to, kas pirms padsmit gadiem likvidēts? 1902.gadā, kad izdeva jauno jūrskolu likumu, Fēliksbergas jūrskola bija jau likvidēta.  Enciklopēdijās pie teksta par Fēliksbergas jūrskolu ir pielipināts teksts par 1902.gada jūrskolu reformu, kura uz konkrēto jūrskolu vairs neattiecas. Vēl publikācijās pamanīts teikums, ka jūrskolas ēku 1.pasaules karā iznīcināja Vācijas kreiseru artilērija. Muižas ēka stāvēja, kur stāvējusi, līdz 1929.gadā to sāka nojaukt, lai no tās materiāliem uzceltu jauno skolas ēku Jūrkalnes centrā.

Tagad fēliksbergas jūrskolas (Pilsberģes muižas) vietā 1989.gadā atklāts tēlnieka Ģirta Burvja veidots piemiņas ansamblis.

 F

Franči – (1940. – Miķelis Lezevskis – dzīvojamā ēka, kūts, malkas šķūnis). Māja Ēnavas labajā krastā ceļā gar Vamžām uz Mazpintēm. Neapdzīvota.

G

Gaismas –  bij. (1940. – Katrīne Kalniņš – dzīvojamā ēka, kūts, pirts.) Kartē atzīmēta kā Kalniņi, bet iesauka bija Paciņi. Bija divi bērni – Anna un Antons, bet Ādams (ies. Paciņš) dzīvoja viens, jo sieva bija mirusi. Viņš tecināja apšaubāmas kvalitātes ļergu (šņabi), esot bijis tāds paglums dzēriens. Māja nodega un Paciņš iekārtojās dzīvot pirtī.

Gaiļi – bij. apmēram kolhoza svaru būdas vietā, iepretī Veckubliņu ceļgalam. Līdz kolhoza gadiem tur dzīvoja Griežu ģimene.

Galiekna (lauks) – atrašanās vieta nav noskaidrota.

Gardanga – Dauģu ceļš no Mārkas grāvja (dēvēta arī kā Brūverupīte) līdz Norkalniem. Pie Straumēniem no Dauģu ceļa Gardanga turpinās taisni. Dangas – bedres uz ceļa.

Gate, arī Garsēķs  – zvejvieta pretī Jūrkalnei.

Gatvesgali ies. Gatsgali – (1940. –  Marija Lācis – dzīvojamā ēka, kūts.) Kādreiz tur bijusi māja “Vecāboli”. Saimniece Eda Smiltiņa nomira. Dēls Pēteris Āboliņš dzīvoja Liepājā. Edas vīrs Ādams Smiltiņš apprecējās otrreiz un 1927.gadā uzcēla mājas “Gatvesgali”. Marija Lācis no Dīķniekiem  uz mātes māsas māju atnākusi jau pirmajos Latvijas brīvvalsts gados.  Pēc Sibīrijas lēģeriem Marija un brālis Augusts dzīvoja Gatvesgalos un kuplināja Jūrkalnes tautasdziesmu tradīcijas. Marija bija suitu dziesmu saucēja. Augusts suitu sievām sacerēja situācijām atbilstošas apdziedāšanās dziesmas tautasdziesmu stilā. Ziņas par Lāču ģimenes ieguldījumu tautasdziesmu un seno melodiju pierakstiem pagasta novadpētniecības materiālos un Beātas Brasliņas darbā “Maģo suitu dziesmu pūrs”.

Garsils – iebraukts ceļš no Straumēniem caur mežu uz Lagzdiņiem. Uz centra pusi no Lagzdiņiem bija purvainas Garsila pļavas.

Gojgrāvs – Orgalē starp Degumiem, Vizbuļiem. Grāvis/valks, kur vasarās dzina govis dzirdīt. Kolhoza laikā bija izrakta liela bedre, lai Degumu govīm būtu, kur padzerties. Pēc meliorācijas vieta izmainījusies.

Grantsbedres – izr. Granšbedrs – L/G vecā ceļa labajā pusē, no kurienes vēl pēc Otrā pasaules kara ņēma granti. Kolhoza laikā iekārtoja atkritumu izgāztuvi. Tagad vieta rekultivēta un vietas nosaukums pēc tuvumā bijušas mājas vārda Celiņi.

 Graudiņi –  bij. (1940. – Marija Graudiņš – dzīvojamā ēka, kūts.) Tagad tajā vietā ir benzīntanks, vēl saglabājušies nelieli vecie pamati.

 Gravas – (1940.- Jānis Saulesleja –  dzīvojamā ēka, kūts un labības šķūnis.) Veczemnieku saimniecība.  Kara laikā māja palika tukša. Kolhoza sākuma gados māja piederēja kolhozam, Jānis Trumars tur kopa zirgus. Māja bija sliktā stāvoklī, Jānis Trumars (iesauka Ķeizars) to atpirka, izremontēja un vēlāk atstāja mantojumā krustdēlam, kurš māju pārdeva. 

Gravskapi – senkapi pie Gravām, kuri ieskaloti jūrā.

Grājas – (1940. – Krists Priedoliņš – maza dzīvojamā ēka, kūts/barības šķūnis, labības šķūnis, cūku kūts, būvmateriālu šķūnis, vasaras virtuve.) Sākoties kolhoza laikiem, ģimene aizgāja dzīvot un zvejot Pāvilostā. Māja bija veca un nojaukta. Tagad uzcelta jauna māja Polārlapsas.

Grājas – (1940. – Katrīna Priedoliņš – maza dzīvojamā ēka, kūts) Ģimene pārcēlās uz mantotajiem Burtniekiem. Kolhoza laikos Grājās dz.ēkā dažus gadus bija jaunlopu novietne. Tagad tajā vietā uzcelta māja Līvas.

Grājdubens ir apdzīvota vieta starp divām gravām – Lielo un Mazo Grājdubenu. Lielais Grājdubens ir pie Grājām uz Ventspils pusi aiz Smiltnieku mājām, ar līkumu pie Zaķu kempinga Ventspils pusē ietek jūrā. Mazais Grājdubens uz Jūrkalnes pusi pie tagadējā Zaķu kempinga.

Grāveri – (1940. – Jāzeps Ērkšķis – dzīvojamā ēka, kūts/klēts.) Īpašnieks māju pārdeva. Māja Orgalē G/L ceļa labajā pusē mežā.

Gŗāvis – augšjūra pie Jūrkalnes, nav plats, dubļgrunts, abās pusēs akmeņi.

Gružiņpļava – atrašanās vieta nav noskaidrota.

Gulbji – bij. (1940. – Jorens Priedoliņš – dzīvojamā ēka, kūts ar peludi, cūku kūts, klēts, maizes ceptuve ar malkas šķūni, pirts.) Pirmā Gulbju māja, saimnieks bija mežsargs, viņam bija arī mežsarga māja Tiltiņi. No ēkām saglabājusies tikai kūts, kura tagad pārbūvēta par pirti.

Gulbji – (1940.-  Pēteris Priedoliņš – dzīvojamā ēka, 2 lopbarības šķūņi, vasaras virtuve.) Atdalīta no vecākās Gulbju mājas un uzcelta jauna māja. Tagad saimnieko Pētera Priedoliņa mantinieki. Kūts grausts, kas bija saglabājies no vecās saimniecības, pārbūvēts par pirti.

Gulbju Krusts – tagad saukts arī par Meža Krustu. Atrodas J/A ceļa kreisajā pusē apm. 3 km no Jūrkalnes centra.  Pie Gulbju krusta bija ceļš caur mežu uz Gulbjiem, tagad ceļš iztaisnots un pavirzīts uz Jūrkalnes pusi. Tas bija Orgala iedzīvotāju īsākais ceļš izejai  uz Alsungas ceļu. Pēc Otrā pasaules kara kāds MRS šoferis aplējis Krustu ar benzīnu un aizdedzinājis. Vēlāk stāstījis, ka visu dienu nomocījies, kamēr grāvī sadedzinājis. Tagad Krusts atjaunots.

Guntas – zemes platība pie Sundikiem.

I

Ievkalni – jauna māja apmēram bij. Kalēju mājas vietā pie Ozolkalniem. Īpašnieks Aigars Lapiņš.        

Indrāni –bij., ies. pēc uzvārda  Tupiķi (1940. – Jāzeps Tupiks – dzīvojamā ēka, kūts/klēts.) Atdalīta no Kalēju mājām aiz Niedrām. 20.gs. 50.gadu otrajā pusē bija govju ferma – slaucēja Marta Rudzāja no Kalnarājiem. Muižupītes plūdu laika bija jāstaigā vairāki km apkārt  pa Dauģu tiltu,  kaut mājas bija pretī Tupiķiem.

Inti – māja Valkbūdās. Saimniekiem Ādamam un Jūlei, kas bija ieprecēta no Lēnām, bērnu nebija. Pēc Ādama nāves  Jūle vairākus gadus palika viena, kad veselības dēļ vairs nebija iespējams dzīvot vienai, māju pārdeva un aizgāja dzīvot pie radiem. Mājas vietā tagad ir tūrisma naktsmītnes.

Intiņi – skat. Zariņi.

Imantas – zivju krogs – atpūtas un veselības centrs pie Rīvas upes ietekas jūrā. Piedāvā ikdienas maltītes, rudenī, ziemā un pavasarī arī iespēju rīkot banketus. Pēdējos gados bieži stāvkrasta nogruvumi, kas apdraud teritoriju.

Irbes – (1940. – Jāzeps Griezis – dzīvojamā ēka, kūts, klēts, pirts, cūku kūts.) No Griežu meitām, kuras dzīvoja Rīgā, māju mantoja Siliņu ģimene. Māja Dauģu ceļa malā pie Porciema robežas.

Jančenieki – bij. (1940. – Andrejs Jancis – dzīvojamā ēka, kūts, klēts, labības šķūnis, pirts, cūku kūts). Saimnieki aizgāja dzīvot pie meitas Hildas uz Olaini. Māja nojaukta. Jančeniekiir arī mūziķu Janču senču mājas. Mājas vieta  G/L ceļa labajā pusē pretī Ķebriem Orgalē. No 1919.-1926.gadam Pilsberģē par skrīveri strādāja Pēteris Jancis no Jančniekiem.

Jaunaizgrāvji –  (1940. – Jānis Vārpiņš – kūts, labības šķūnis, cūku kūts.) Sākoties kolhoza laikiem, dēls aizgāja dzīvot uz pilsētu, māja pārdeva. Izjūkot kolhozam, māja pārpirkta, tagad mājas vārds ir Zītari.

Jaunarāji – (1940.-  Anna Špude – dzīvojamā ēka, kūts/klēts/pelude, labības šķūnis, malkas šķūnis.) Bērnu nebija. Tagad tajā vietā ir Zaķu krogs.

Jaunbrūveri – bij.māja, kur tagad ir kolhoza viststaļļu drupas. Bijušie saimnieki saņēma labāku zemi un aizgāja citur dzīvot, bet pēc kolhozu likvidēšanas prasīja zemi atpakaļ.  

Jaunkaiķi – (1940. –  Jānis Rudzais – dzīvojamā ēka, kūts/ pelude, vasaras virtuve.) Māju mantoja saimnieces brāļa meita Marija Rudzāja (dz.Štrausa), ilgus gadus folkloras ansambļa “Maģie suiti” dziedātāja. Tagad saimnieko viņas meitas ģimene.

Jaunogas, arī Ogas ies Odziņi uz Sembas ceļa – (1940.- Jānis Teteris – maza dzīvojamā ēka.) Dēlam Pēterim ar sievu Annu bērnu nebija. Vecumdienās viņi iznāca dzīvot Degumos, tuvāk pie cilvēkiem.

Jaunpļavnieki – vieta nav noskaidrota.

Jaunzemji – bij. (1940. – Anna Āboliņš – dzīvojamā ēka, kūts/barības šķūnis, pirts, kūts.)  Pēckara gados bija feldšeru punkts, kurā strādāja Zvagulis, Prelgauskis, kam  bija vairāki bērni. Vēlāk bija citas mediķes un feldšeru punktu pārcēla uz Pareizniekiem. Mājas vieta – starp tagadējo benzīntanku un Bētodi G/L ceļa labajā pusē ceļš veda uz  Jaunzemiem, Zariņiem, tikai vēl saglabājušies Villiņi.

Jānīš pried – ap 300 gadīga priede auga netālu no Dīķniekiem, ar visām saknēm izrauta 50./60.gadu mijā, iztaisnojot ceļu. Nosaukums radies no stāsta par puisīti Jānīti, kurš gājis mierinājumu meklēt pie priedes, ko saucis par savu ābelīti. Tā visu mūžu gājis un arī pie priedes atrasts miris.

Jākas – (1940. – Kalniņš Jānis – zemnieku saimniecība – veca māja, kūts, klēts, labības šķūnis.) “Jākas, Jāks zemniekmāja Jūrkalnē. Saimnieks bijis Jāku Jānis. 1685.gada muižas inventarizācijā – Jackes”. D.Nasteviča “Suitu novada mantojums VIETVĀRDI” 75.lpp. 2020.

Jākas 51 ha sadalīja trīs daļās. Visas saglabāja mājas vārdu Jākas, jo pēc likuma nedrīkstēja saimniecību  sadalīt. Inventarizācijā norādīts, ka īpašnieki savas robežas paši zina. 1. daļa bija vecā māja. Kalniņš Jānis pēc kara uzcēla jaunu māju G/L ceļa otrā pusē Jaunjākas, kurā no vecajām mājām pārcēlās dzīvot 1947. gadā.

  2.daļa – skat. Kalniņi – (ies Oši, jo vairāk kā pirms 100 gadiem tēvs, jūrnieks, nomira, palika 5 (6. miris) mazi bērni.  Atraitne apprecējās ar Osi, kurš ļoti labi palīdzēja izaudzināt bērnus.)  Māju mantoja Kalniņš Jorens (Ošu Jorens – iesauka saglabājās arī audžudēlam). Starpkaru periodā mājā bija meitas Annas Štrausu ģimenes veikaliņš. Pēc Jorena nāves, kam bērnu nebija, māju mantoja māsa Grieta Roģe, dēls Valdis Roģis māju pārdeva kolhozam.  Pēc Otrā pasaules kara mājā bija gan pienotava, gan veikals ar izeju uz lielceļa pusi.

3.daļa – Jākas – (1940. –  Kalniņš Miķelis – dzīvojamā ēka, kūts, klēts, labības šķūnis, pirts.) (ies. Jāks Miķels – māja bija  pie vecajām Jākām uz baznīcas pusi.) Dzīvoja Miķelis Kalniņš ar sievu Babu un neprecēto māsu Mariju (Jāks Ruč). Dēli krita karā – viens Sarkanās armijas, otrs vācu pusē. Saimnieki  nomira un māju nojauca kolhozs.

Jāzepi ies Jozupiņi, tagad Kaijas – (1940. – Pēteris Kāpiņš – ķieģeļu dzīvojamā ēka, kūts/klēts/barības šķūnis, labības šķūnis, pirts.) Otrā pasaules kara beigu posmā mājā apmetās bēgļi, gaidot iespēju aizbraukt uz Zviedriju. Kolhoza sākuma gados trīs vasaras šķūnī bija aitas, kas Kāpiņu bērniem bija jāgana. Par māju atmiņu stāsti ir apkopoti Matīsa Kalatončika novadpētniecības darbā “Kaiju” un “Degumu” māju iedzīvotāju likteņi divās okupācijās, 2005.

Jedžlauks – pļava – atrašanās vieta nav noskaidrota.

Jetiņi – bij. 1.māja vecā J/ A ceļa malā, tagad tajā vietā pie priedes Bučpried’ soliņš  un tikai daži akmeņi. Dzīvojušas divas ēbrējietes Sorels un Jetiņa. Viņām piederēja neliels veikaliņš, kurā varēja nopirkt pašu nepieciešamāko – sāli, cukuru, konfektes, medu, petroleju un vēl kādus sīkumus. Abas Otrā pasaules kara laikā nošāva holokaustā. 50./60.gadu mijā Jetiņos dzīvoja Padomju armijas celtnieku brigāde, kura būvēja Raķešniekus. 

Jorenciems – vāciski arī Oriencena, latviski Jorenceļš – Jūrkalnes teritorijas daļas senais nosaukums no Bētodes meža līdz Pilsberģu muižai. Precīzu ziņu par teritorijas nosaukumu nav. Pēc Marijas Lāces atmiņām – ceļu no Orgala uz baznīcas pusi sauca par Jorenceļu.

Jūrkalnes kapi – Jūrkalnes Romas katoļu draudzes kapsēta atrodas starp baznīcu un L/G šoseju.  Kapsētas ziemeļu stūrī  uz Ventspils pusi atradās dažus desmit kvadrātmetru ar grāvi  norobežots neiesvētīts stūris pašnāvniekiem. Tur bija nekoptas kapu kopiņas. Tagad dalījums izzudis.

Kapu dienvidu stūrī bija Sakas pagasta Grīņos dzīvojošo latgaliešu kapi, jo tuvāk citu katoļu kapu nebija. Tagad konfesiju dalījuma vairs nav. Ir ģimeņu kapi.

Pie baznīcas ir ar masīvu metāla ķēdi un krustu kapa vieta Fēliksbergas draudzē  mirušam prāvestam Jurim Novickim (1829.-1888.) Pēc nostāstiem blakus bija kādas muižnieces kaps, kurš nav kopts un sabrūk.

Kapos ir piemineklis “Latvijas atbrīvošanās cīņās, pasaules kaŗā 1914.-1920. un 1905.g. nemieros kritušiem, mirušiem un bez vēsts pazudušiem 58 jūŗkalniešiem”.  Skat piemineklis.

Jūrkalnes pagasts – vēsturiski bijis pagasts Aizputes apriņķī, LATVIJAS VĒSTURES INSTITŪTA APGĀDA Rīga 1999. „Latvijas zemju robežas 1000 gados” 107.lpp. „Kurzemes guberņas pagasti  1912.gadā un tajos iekļautie pagasti vai  to daļas” rakstīts, ka Aizputes apriņķa pagastu skaitā ir Pilsbergas  pagasts ar Fēliksbergas, Labraga, Pievikas  daļām. Sarakstā ir īpašumi līdz Ēnavas upei un Pievikas. Latvijas Enciklopēdija  2005. SIA „Valērija Belkoņa izdevniecība 230.-231.lpp. rakstīts: ”  …  (Jūrkalne) izveidojusies bij. Pilsbergas muižas  (Feliksberg)  terit-ā, senāk saukta arī par Fēliksbergu un Pilsbergu.”  Te sajaukti vietvārdi Fēliksberga un Pilsberģes  muiža.  Pirmais apzīmē vietu ap Jūrkalnes centru, bet    muižas vietā ir piemiņas vieta Feliksbergas jūrskolai, kura darbojās Pilsberģu  muižā.  Fēliksberga sastopama vairākos oficiālos dokumentos, bet ne kā pagasta nosaukums.  Vēsturiski Feliksberga ir lietots kā Pilsberģes vāciskais un krieviskais nosaukums. Īstenībā  tie ir  divi atšķirīgi vietvārdi.

1920.gada februārī tika atjaunots Ulmāles pagasts, kurā iedalīja no Pilsbergas pagasta atdalīto Labraga pagastu.

 “Agrākie nosaukumi : Pilsbergas pagasts; vāciski Felixberg; krieviski Feliksbergskaja. ” (Apriņķu un pagastu apraksti Rīga, 1937.; 312.lpp.). No tā var secināt, ka nosaukumi  dažādās valodās lietoti paralēli. 

Pagasta nosaukuma maiņa ir publicēta Valdības Vēstnesī Nr.169. Pirmdien, 3.augustā 1925.g. Latvijas pagastu saraksts. Sastādīts, izpildot saeimas 1924.g. 17.jūnija lēmumu. Izvedams dzīvē 1925.gada 1.septembrī.

N.p.k.  161.

Pagasta nosaukums  Jūrkalne

Vecais pag.nos.       Pilsberģe

Apriņķis                   Aizputes

Rīgā, 1925.g. 22.jūlijā

Iekšlietu ministrs E.Laimiņš

Pārvaldes departamenta direktors J.Zankevics

Nodaļas vadītājs P.Klinklāvs

No 1919.-1926.gada Pilsberģē par skrīveri strādāja Pēteris Jancis no Jančniekiem. Viņš arī ieteicis pagasta nosaukumu “Pilsberģe”  latviskot uz “Jūrkalne”.

Pēc 1949. gada 31.decembra LPSR APP dekrēta par apriņķu likvidāciju – ciems Alsungas rajonā. Ar 1954.gada 14.jūniju līdz 1956. gada decembrim Jūrkalnes pagastam bija pievienots Sārnates ciems. Ar 1956.gadu Jūrkalnes pagasts bija Ventspils rajonā. No 1962.gada 17.aprīļa ciems Kuldīgas rajonā. Ar 1967.gada 10.janvāri   atkal ciems Ventspils rajonā, tagad pagasts Ventspils novadā.

Jūrkalnes tautas nams –  “Vietējā sociāldemokrātiskā pašvaldība bija nodevusi savas izglītības biedrībai “Gaisma” bijušā kroga stadulu (zirgu novietni), kas tika izremontētas par Tautas namu. Kroga ēkas dzīvojamajā galā bija iekārtota pagasta valdes kanceleja un darbveža dzīvoklis.” M.S. 2002.gada aprīlis Nr.75 J.Lagzdiņš “No senajiem laikiem.”

Jūrkalnes Romas katoļu baznīca (agrāk Pilsberģu baznīca). Par Pilsberģu muižas zemnieku reliģisko dzīvi saglabājušās visai pretrunīgas ziņas. Latvijas Romas katoļu baznīcas  vēstures grāmatās nav vienotu uzskatu par baznīcu celtniecību. Pēc vēstures  avotiem ir, ka pirmo Jūrkalnes katoļu baznīcu (koka kapliču) uzcēla grāfs Jānis Ulrihs Šverins 1637.gadā. Tā jau simtiem gadu ieskalota jūrā. Pie tās bija kapi, kurus vēl 20.gs.sākumā ieskaloja jūrā.

Tās pašas dzimtas pēctecis 1786.gadā uzcēla mūra baznīcu.  Šverina celtā baznīca varēja būt nedaudz uz dienvidiem no tagadējās, tur, rokot kapus, jāizrokas biezam būvgružu slānim. Visticamāk, ka, ņemot vērā jaunbūves grūtības, 1861.gadā baznīcas atjaunošana uzdota nevis kā jaunceltne, bet kā vecās baznīcas paplašināšana.

Stāsta par izglābušos kuģi iespaidoti, Fēliksbergas  jūrskolas audzēkņi izgatavojuši kuģīša modeli, kuru pēc skolas likvidēšanas 19.gs beigās uzdāvināja baznīcai.  Tagadējā baznīca celta 1861.gadā, bet paplašināta – 1870. gadā, piebūvējot pie ieejas torni, kura apakšdaļa tagad izveido baznīcas priekštelpu. Baznīcā ir divi altāri. Tornī divi zvani. Griesti koka – velveidīgi, kuri 1935.gadā izklāti ar finieri un nokrāsoti iezilganā eļļas krāsā.

No Julijans Kardināls Vaivods “Katoļu baznīcas vēsture Latvijā.” Baznīcas vēsture Kurzemē XIX un XX gadsimtos. Liepājā, 1946. Izdevējs : “Rīgas Metropolijas Kūrija” 1994.

Jūrkalnes Romas katoļu draudze – “…1573.A. (Alsunga vai Alšvanga – aut.) nāca Kurzemes un Zemgales maršala J.fon Švērina rokās; piepirkdams Pilsberģes (Jūrkalnes) ciemu, viņš paplašināja savas  robežas līdz jūras piekrastei. … Sākumā A. draudzes robežās ietilpa arī Jūrkalnes, Basu un Gudenieku pagasti, bet ar Jūrkalnes (1862.) un Gudenieku (1920.) patstāvīgu draudžu nodibināšanu, tie atdalījās no A. draudzes. ”  (Latviešu konversācijas vārdnīca 315.lpp.) Arī te lietots pašreizējais nosaukums, lai zinātu, par kuru teritoriju ir runa.

Jūrkalnes Romas katoļu draudzes īpašumā  – (1940. – baznīca, dzīvojamā ēka, klēts, kūts, pirts, malkas šķūnis, pagrabs.) Ap 1949./50. gadu prāvestu izlika no mājām un tur ierīkoja robežsargu karaspēka daļu.  Mājai, nojaucot veco Kordona ēku, piebūvēja vēl vienu sekciju. Bija dažādi nepatīkami piedzīvojumi ar robežsargiem, bet vēlāk sadarbība uzlabojās. 1960.gadā karaspēka daļu likvidēja, mājā iekārtoja dzīvokļus. Draudze dzīvojamo māju atguva 1990.gadā. Māja ieguva nosaukumu “Straumes”.  No pārējām ēkām maz kas saglabājies. Piebūvēto sekciju nojauca.

Jūrkalnes pagasta valde – (1940. – dzīvojamā ēka, kūts, malkas šķūnis, pagrabs, atejas.) darbojas no pagastu dibināšanas sākuma Kurzemē, t.i. no 1817.gada pēc dzimtbūšanas atcelšanas, kā apvienota zemnieku sabiedrība. Saimniekoja  bijušā kroga ēkā. Saglabājies rekonstruētais Tautas nams un sabrukusi pagraba vieta.

Jūrkalnes pamatskola (agrāk Pilsberģu skola) – (1940. –  ēkas (jaunā – koka), vecā (ķieģeļu), kūts, malkas šķūnis, atejas.)  Darbojās līdz 1966.gadam. Jaunās skolas telpās iekārtoja kolhoza Dzintarkrasts kantori un dažus dzīvokļus.  Vecās skolas telpās ir Jūrkalnes pagasta padome, bibliotēka, bija 2020.gadā likvidētā pasta nodaļa. 

 Jūrkalnes pamatskola –  ( pie J/A ceļa starp bij. Mārkām (Andrejniekiem) un Možiem) nodota ekspluatācijā 1992.gadā. Skola darbojās no 1991.gada līdz likvidēšanai 2016.gadā. Tagad pansionāts Saulgoži.

Jūrkalnes kalva – akmeņaina zvejas vieta pretī Pāvilostai, apakš Sakas plača.

Jūrkalnes stāvkrasts – jūras izskalots krasts. Jūrā ieskalota vairāku simtu metru sauszemes, arī pirmās baznīcas un kapsētas vieta. 1932.gadā skolas pārzinis Dāboliņš no jūrmalas bija atnesis uz skolu galvaskausu. Kapsēta bija ļoti sena, kāpās varējuši samanīt tikai dzeltenas smiltis, kas iezīmēja zārku apveidus. Pēdējās desmitgadēs arī lielais akmens, kurš bija kāpas malā, nav jūrā saskatāms.

Pēc Otrā pasaules kara bija tikai pāris  vietas, kur vietējie iedzīvotāji un citi ar speciālām iebraukšanas atļaujām drīkstēja dienas laikā noiet pie jūras, jo bija aizliegtā zona. Vakarā pēdas robežsargi aizecēja.

Jūrnieki bij. – (Krists Kāpiņš – 1940. dzīvojamā ēka, kūts, pirts.) ies Kāpiņi pēc uzvārda. (Tāds arī bija mājas vārds, bet tā kā Kāpiņu pagastā bija vairāki, nosauca par Jūrniekiem, jo tēvs gāja jūrā – Ilgas Siliņas stāsts).

K

Kaijas – skat Jāzepi. Tagad  Reķu ģimenes saimniecība. Labiekārtota tūristu mītne 7 km no Jūrkalnes centra  Ventspils virzienā. Piedāvā labiekārtotas istabas ģimenēm, atpūtas telpas ar pirti.

Kaijas – bij. govju ferma, tagad pamesta.

Kaiķi – bij. (1940. – P.Rudzais mantinieki – dzīvojamā ēka, kūts, klēts, labības šķūnis, cūku kūts (ēkas vecas). Dzimis Augusts Rudzājs (1897.-1927. 26.04.) III pakāpes Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris. Apbalvojums saņemts par  cīņām pie Slampes 1919.gada 19.novembrī. Augusta Rudzāja Lāčplēša Kara ordeņa apliecinājums, kas gadu desmitus atradās ierāmēts pie sienas Jaunkaiķos, vēlāk Kaiķos, pazuda. Māja meliorācijas laikā nojaukta.

Kaiķbirzs – (izr. Kaiķbierz) vieta pie Jaunkaiķiem, bijusi kā apkārtējo iedzīvotāju zaļumballes un jauniešu iepazīšanās vieta. Okupāciju laikos ir bijušas gan vācu, gan krievu armijas daļu apmešanās vieta. Pēc kapitulācijas vietējie iedzīvotāji savāca vācu armijas atstātās mantas. Pēc kara vienu laiku krievu armija vakaros gaisā laida lielu balonu, lai vērotu robežu. Ilgus gadus uz betona pamata bija uzlikts prožektors jeb  starmetējs, kas visu nakti ritmiski apgaismoja visu apkārtni.  Prožektora pamatne ar krastu nobrukusi liedagā, aizkavējot tajā vietā krasta eroziju. Kolhoza sākumgados pēc armijas aiziešanas bija zirgu aploks.

Kaiķu birzs – labiekārtota Ventspils novada pašvaldības telšu un ugunskura vieta pašā jūras krastā Kaiķbirzs malā.

Kaķkolka vieta, kur Ķierķvalks ietek Muižupītē. Nosaukums radies no tā, ka tuvējo māju iedzīvotāji nesa  kaķēnus slīcināt. Tur bija tāds uzkalniņš, uz kura nedrīkstēja atgulties, jo no turienes neredzams spēks vilka nost.

Kalašas – (1940. – Anna Kalaša – dzīvojamā ēka, kūts.) Saimniecei bērnu nebija, māja pēc viņas palika tukša un sabruka. Saimniece bija liela dziedātāja, folkloristu Lāču ģimenes tante, kuru pierakstītās dziesmas ir nozīmīgs devums tautas dziesmu un ziņģu pierakstos.  Tagad tajā vietā ir jauna māja Kalderi. Īpašnieks Andris Kreislers.

Kalēji –bij saimnieku māja.  (1940. – Baba Rudzais – zemnieku saimniecība ar dzīvojamo ēku, kūti, klēti, labības šķūnis, cūku kūts.) 1905./6. gada revolūcijas laikā Brencis Rudzais bija Pilsberģu pagasta vecākais, kurš pat necentās glābt zemniekus, kuri bija piedalījušies muižu dedzināšanās, no nošaušanas. Pēc Brenča nāves saimniecība sadalīta 4 daļās.  Babai ar bērniem Alfrēdu un Mariju Lagzdiņu palika Kalēju mājas, Ādamam Rudzājam (Ozolkalni), Marijai Bērziņai (Niedras),  Marijai Tupiks (Indrāni – ies. pēc uzvārda Tupiķi).

 Kalnarāji – (1940.-  Margrieta Rudzais – dzīvojamā ēka, kūts/klēts.) kolhoza laikā mantinieki aizgāja uz Ēdoli, māja nojaukta. Tagad tajā vietā māja Muižlejas.

Kalniņi – ies. Oši, skat. Jākas.  Māja atdalīta no Jāku vecsaimniecības zemes. (1940. – Jorens Kalniņš – dzīvojamā ēka, kūts/klēts, labības šķūnis, pirts, cūku kūts, malkas šķūnis.) (Ošu Jorens – iesauka saglabājās arī audžudēlam) Pēc īpašnieka Jorena nāves, kam bērnu nebija, māju mantoja māsa Grieta Roģe, dēls Valdis Roģis māju pārdeva kolhozam. Pēc Otrā pasaules kara mājā bija gan pienotava, gan veikals ar izeju uz lielceļa pusi. Tagad māja pieder Cērmaņu ģimenei. Pie mājas uzbūvēts zivju veikals “Zivju māja”.   

Kaltenieki – ies Braģi – māja atradās 5-10 m no Mucenieku mājām. 1940.gada datos māja nav reģistrēta. Mājā bija viena istaba ar ķēķi un manteļskursteni. Saimniece Anna Bērziņa, kurai vīrs bija kritis I Pasaules karā. Vīra brālis pēc 25 gadu nodienēšanas cara armijā bija drusku slims ar nerviem. Nomira nespējnieku namā Kardonā, kas bija iekārtots bijušajā krievu armijas karaspēka daļas mājā. Jūrkalnē  bija teiciens: apkāries kā Braģmiķels, jo viņam patika greznoties ar saviem apbalvojumiem.

Kalves – ies. pēc uzvārda – Strazdiņi.(1940. – Ādams Strazdiņš – dzīvojamā ēka, kūts ar barības šķūni.) Māja Orgalē pirms jaunā un vecā ceļa krustojuma no J uz V pusi, saglabājušies daži koki labajā pusē. Bērnu nebija. Meliorācijas laikā nojauca.

Kannenieki – māja mežā aiz Mazpintēm ceļš līdz Kraukļu dangai, tai pāri un nedaudz pa  labi. Māja nodega gadu mijā, saimniecei ciemojoties Kraukļos.

Kaminski – bij. (1940.- Marija Kaminska – dzīvojamā ēka, kūts/klēts, labības šķūnis, pirts, malkas šķūnis.) Ļoti kārtīga māja dziļi mežā. Ģimene nopirka Dzirniekus. Māja palika tukša. Tagad tur uzaudzis mežs.

Kaņķbūd  – vieta nav noskaidrota.

Katiņi – 2. māja J/A vecā ceļa kreisajā pusē. Dzīvoja Grieta, Andrejs Roģi ar dēlu Valdi. Māja bija veca, tāpēc pārcēlās uz tukšu palikušu Možu māju ceļa otrajā pusē. Par bijušo māju liecina liels, kupls ceriņu krūms.

Kāpiņi – ( 1940.- Baba  Kāpiņš – dzīvojamā ēka, kūts.) Pēc kara dzīvoja viena, jo dēls aizgāja līdzi Sarkanajai armijai un nepārnāca. Māja atradās J/A vecā ceļa kreisajā pusē, nojauca kolhoza laikā. Tagad  apm. L/m Atvari, Vētras.

Kāpiņi – ies. pēc uzvārda Ābelītes māja Ošvalku ciemā. Agrāk O.Kāpiņi – (1940.- Ansis Kāpiņš – maza dzīvojamā ēka, kūts.) Māja atjaunota.

Kapleja – ganīkla, teritorija aiz Vamžām pie Ēnavas upes.

Kardons – bijusi cara armijas bāzes vieta, starpkaru periodā arī nabagmāja, pēc kara kādu laiku PSRS armijas daļas vieta, vēlāk arī dzīvojamā māja. Braucot no centra stāvlaukuma uz Raķešniekiem, jūras pusē. Piecdesmitajos gados robe3žsargi nojauca. Materiāli bija labi un uzcēla piebūvi pie Mācītājmājas, ko nojauca, draudzei atgūstot īpašumtiesības. Tagad  teritorija aizaugusi.  

Kašķu liepa – bija pie Ūsiņu mājām, tagad no attīrīšanas iekārtām uz meža pusi  ir vēl ozols un liepa, uz kuras saknēm liets ūdens, kurā mazgāti kašķu slimnieki.

Kāpas – brīvdienu māja Jūrkalnes centrā (L/c). Piedāvā naktsmītnes tūristiem visa gada garumā.  

Klunksti ies. Dūdnieki, jo Kriša tēvs pūtis dūdas.(1940. – Kristaps Ceinis -dzīvojamā ēka, kūts/klēts, pirts, cūku kūts, malkas šķūnis.) Otrā pasaules kara beigās mājā bijis vācu štābs. Visi izdzīti uz nakti ārā, bet meitenei Valijai atļāva gulēt istabā, kur dzirdējusi, ka otrā dienā kaimiņos meklēs dezertierus, kuri negrib iet leģionā. Radās  iespēja padot ziņu un vīri izmuka. Pēc kara pateicās par izglābšanu. Bēgle Lejiņa rakstījusi arī pases bēgļiem, kuri brauca pāri jūrai.

Kļavenieki –  bij. ies. Sēņu būda –māja mežā aiz Zaķiem.(1940. – Jēkaba Liepnieka mantinieki – labības šķūnis, neliela kūts un malkas šķūnis.)  Brāļu Liepnieku un Alberta Pūpoliņa (bija audžudēls Jadvigai Miezītei, vēlāk Liepniece) dzimtā vieta. Pēdējā saimniece Katrīna Pūpoliņa.

Kāpenieki – ies. Zormaņi. Mājas īpašnieks bijis dzērājs jūrnieks,  pēc tā, ka viņš gribēja, pat maksājis krogā, lai viņu sauc par Zormani pēc literatūras, filmas.  (1940. – P.Gruntmaņa mantinieki – dzīvojamā māja, kūts (lētas). Māja nojaukta, zemi mantinieki pārdeva.

Kārkliņi ies. Jaunbūdnieki (1940. Jānis Skuja; dzīvojamā ēka, kūts, cūku kūts, ratnīca.) Pēc 1938.gada datiem zemes īpašniece Anna Skuja. Derīgās zemes platība 6 ha, kopplatība 6,2 ha, vērtība Ls 450. Skujas Trīnes mantiniekiem 3,4 ha, vērtība Ls 320. (Porciemā) Skaista māja, trīs lielas istabas ar dēļu grīdu. Skaisti izremontētas sienas. Jānim un Annai bija trīs bērni. Lai tiktu ārā no kolhoza, Marija un Augusts aizgāja dzīvot uz Zūrām, strādāja meliorācijā. Antonam ģimenes nebija, arī kopā ar māti Annu aizgāja uz Zūrām. Māja pussabrukusi stāvēja, līdz kādu dienu nodega.

Klāviņi – bij. (1940. – Ādams Priedoliņš – dzīvojamā ēka, kūts, klēts, labības šķūnis, piebūve, cūku kūts, pirts.) Māju mantoja meitas ģimene, kura kolhoza laikā pārcēlās uz Mārupi. Kolhoza pirmos gadus kūtī bija zirgu ferma. Māja bija veca un kolhozs 1967. gadā to nojauca. Tajā vietā uzbūvēja minerālmēslu šķūni, kas tagad nojaukts. Mājas vietā netālu no baznīcas vēl daži veci koki. 

Kļavas – divstāvu dzīvojamā māja J/A vecā ceļa labajā pusē, celta kolhoza laikā apm. tajā vietā, kur kādreiz bija Kreideni.

Kniploksāt – Orgalē – pļava aiz Ūdrām, tagad mežs.

Kņopiņi – bij. no Zeltiem uz Valku pusi, kur kādreiz bija ceļš.

Kluči – arī Kok būd (1940. – Anna Koka – dzīvojamā ēka (ļoti veca un maza).) Meita Milda Koka bija Ošvalku ciema izpildu komitejas priekšsēdētāja, vēlāk strādāja dažādos darbos un neilgu laiku bija Jūrkalnē partijas sekretāre. Intervija Maģ.s. 2000.gada aprīlis Nr.51.

Krasti – pirmā skolas ēka, pēc 1964.gada astoņgadīgās skolas likvidācijas Jūrkalnes ciema, vēlāk pagasta padomes, bibliotēkas un pasta ēka. Pasts likvidēts 2020.gadā.

Krastnieki – bij. (1940. – Jānis Niedoliņš – dzīvojamā ēka, kūts, malkas šķūnis.) Pa Dauģu ceļu pa  Gardangu taisni, nenogriežoties pie Straumēnu mājām, Muižupes malā.

Krauķene  – mežs pie Kraukļiem.

Kraukļdang – ceļš aiz Vamžām un Pintēm līdz krusto ceļu uz Kraukļiem, tālāk pa kreisi uz Bērzkalniem.

Kreideni – (1940. – Katrīne Klaiva – dzīvojamā ēka, kūts, cūku kūts.) 2.māja J/A vecā ceļa labajā pusē starp tagadējām  Šalkām un Kļavām. Kolhoza laikā kūtī  bija ferma, kurā teļus kopa Marta Trinkūna no Drēbniekiem. Māja bija veca, ēkas nojauca.

Kriķi –bij. vecsaimniecība Jūrkalnē. 1685. gada muižas inventarizācijā  – Kricke. 1910.gada Kurzemes zemju reģistrā Menc – Kriķi – 53 desetīnas zemes. Skat. Menckriķi.

Kripšas – bij. Mājas atradās Sembā dziļā mežā. Nodibinoties kolhozam, cilvēkiem zirgus atņēma. Cilvēki palika tālu no centriem  bez transporta, tādēļ aizgāja dzīvot uz kolhoza centru. 

Krūklienpors (pāzs, pūls), arī Krūkliene  – vieta nav noskaidrota.

Krūmiņi – ies Antiņi pēc uzvārda, saglabājusies arī pēc tam, kad māju īpašnieku uzvārds mainījās uz Eglītis. (1940. – Ādams Antiņš; dzīvojamā ēka, kūts/pelude, labības šķūnis, pirts.) Māju 1914.gadā nopirka Alfijas Antes tēvs no  Sembas Kripšām. Mājas īpašniekam bija kuļmašīna un dampis, varēja ar to pelnīt. Bijusi arī smēde, jo saimnieks bija kalējs, tā 1940.gada aprakstā neparādās. 1936.gadā darbus no sievastēva pārņēma Mārtiņš Eglītis un vēl kolhoza laikos kūla labību.

Kublas – zemnieku saimniecība. 1910.gada datos Kubbeļ 51 desetīnas zemes. (1940. – Miķelis Bērziņš – dzīvojamā ēka, kūts, labības šķūnis, pirts, dzīvojamā ēka (lēta), dzīvojamā ēka, cūku kūts.) Māja celta 1939. gadā. Kolhoza laikā dažus gadus bija govju ferma, kurā strādāja vēlākā tautas dziesmu teicēja un ansambļa “Maģie suiti” saucēja Katrīne Bērziņa. Dēla Arvīda ģimene rūpējas gan par mātes kā folkloras tradīciju kopējas piemiņas, gan suitu kultūrvides izpratnes  saglabāšanu. Mājas arhīvā apkopotas intervijas, apraksti un dažādos pasākumos dziedāto dziesmu teksti. Sagādāti tautas tērpi. Vedekla Aleta turpina folkloras tradīcijas, adot tautiskos rakstos zeķes. Māja skaisti sakopta, daudz puķu.

Kublas būda – ies.Čīnikbūd bij. (1940. – Barbara Bērziņš – bezvērtīga dzīvojamā ēka, kūts, malkas šķūnis.) Pie Kublām.

Kublsāti – bij.  iesauka Koki – vecsaimniecība -1910.gada reģistrā 18 desetīnas zemes. (1940. – Pēteris Celmiņš –  dzīvojamā ēka, kūts, klēts, pirts, cūku kūts, rija (vecas ēkas).) Tagad starp Kublām un Ozolkalniem saglabājušies tikai daži koki. Pēc atmiņām, dažām ziņām un uzvārda var secināt, ka ģimene pārcēlusies uz Ogām Valkbūdās.

Kublu ērcas – bij. ērču (kadiķu) audze, bija arī citi krūmi un koki Brūveru – Ozolkalnu ceļa labajā pusē, kuru meliorēja, bet joprojām mitra vieta.

Kuģenieki – (1940. – Ādams Pelīte – dzīvojamā ēka, kūts ar barības šķūni, labības šķūnis, pirts.)Tagad Stunguri.  

Kulkalv (lauks) – vieta nav noskaidrota.

Kubltilts – bij. tilts iebraucot no Brūveru puses Kublās. Tagad grāvis sen aizbērts.

Kūnavi – jauna māja Kūnava smēdes vietā. No Labraga puses pa Dauģu ceļu pa labi, pie ceļa uz Vamžām.

Kvieši – (1940. –  Jānis Kviesis dzīvojamā ēka, kūts, rija (vienīgā visā apkārtnē), cūku kūts, žāvētava, siena šķūnis.) Riju izmantoja visi kaimiņi, lai kulstītu linus. No ceļa, kas veda cauri Porciemam, līdz rijai bija lielu ērču (kadiķu) rinda. Māja maziņa ar vienu lielu istabu, kur pa vidu krāsns, otrā galā kambarītis. Tajā bija trīs gultas, plīts, skapītis un dzīvoja divas saimnieka māsas Marija, Grieta un Marijas dēls Alfrēds. Abas māsas viņu ļoti mīlēja un lutināja. Saimnieks Jānis bija sagādājis malku grēdu grēdām daudziem gadiem uz priekšu. Viņu sauca par Pūč’ Janc’, jo viņš bijis pēc rakstura īgns cilvēks, iesauku dabūjis no tā, ka Kviešu mājas skurstenī bijusi iesprūdusi pūce.  Pēc 1938.gada datiem derīgā zeme 5,8ha, kopplatība 6,6, vērtība Ls 640,-. Atmiņās saglabājies, ka viņam zeme (piegriezums) bijusi arī mežā aiz Cepleniekiem (Mežsargiem), kur Janča tēvs vecumā sēkdams gājis līst līdumu. Pēc Otrā pasaules kara viss atkal aizauga.   Literatūrā atrasts, ka saimniecība piešķirta Kviesim kā no cara armijas atvaļinātam zaldātam, bet dokumentos apstiprinājums nav atrasts. Dokumentā “Obzor kurlandskoi gubernii za 1910  Feliksbergskaja volostj”  izd.Mītava 1912.g. 147.-151.lpp., Kviesītis  (ģimenē uzvārdos sastopamas abas formas) ir nodaļā Učastki Litr. B. (nelielu zemes gabalu reģistrs) ar 2 desetīnām zemes. Zaldātu zemes reģistrā uzvārds neparādās.

Ķ

Ķierķvalks – valks, kas iztek no meža, tek gar Deķiem, ietek Muižupītē.

Ķierpji ies. Klaivi pēc uzvārda (1940.- Pēteris Āboliņš – dzīvojamā ēka, kūts.) Māja nojaukta, jo bērni bija aizgājuši dzīvot citur.

Ķebri (rakstos var būt arī Ķēberi) – bij vecsaimniecība, kas 1685.gada muižas inventarizācijā minēta kā Keber.¹ (Dokumentā “Obzor kurlandskoi gubernii za 1910  Feliksbergskaja volostj”  izd.Mītava 1912.g. 147.-151.lpp., starp vecsaimniecībām var atrast Keore, kas varētu būt kļūdaini krieviski uzrakstīts Kebre nosaukums ar 47 desetīnām zemes)    Smiltnieku ģimenes māja. Vēlāk dzīvoja Dūdiņu ģimene. Daudz bērnu, bet visi aizgāja dzīvot citur. Māju nojauca. Tajā vietā uzcēla Rozes.  kas bija ceļstrādnieku māja, tajā dzīvoja ceļmeistars. To māju atkal nojauca, tagad blakus ir neliela mājiņa ar to pašu nosaukumu, kas ir kā vasaras māja ventspilnieku ģimenei.

L

Labdangas  – (1940. – Anna Uzars – dzīvojamā ēka, kūts/klēts, ratnīca.) Tagad māja pieder Rudzāju ģimenei.

Labradznieki – iedzīvotāji, kuri dzīvo teritorijā starp Ēnavas un Rīvas upēm un pieguļošajā Ulmāles teritorijā..

Labragkrasti – agrāk Krasti, ko Labraga muižu dalot, mantoja muižas dārznieks Grencis. Tā baronu laikos bija dārznieka un kučiera māja. Kučieris savu māju uzcēla citur. Tagad māja pieder Antonoviču ģimenei.   

Labrags –  Senākās ziņas par nosaukumu atrodamas fragmentā no Dunsdorfa  darba, kurā izmantota Zviedrijas valsts archīva dokumentos atrastā 1702.gada karte, kurā zem Užavas kartes fragmenta ir minēta arī

Labrake, Labbracken, Labraggen – Sak- … Labrags, Labraga. Tātad piederīga Sakas draudzei.

Profesora J. Plāķa sakrāti un sakārtoti “Latvijas vietu vārdi un latviešu pavārdi”: Labragas pagasts 1.mājas labradzniek: krūodzniek, kūgul, muldas, šakumi, štaigut, švākš, vēž, žīd(a)lauk;   

Pēc A.Ozolas pierakstiem, kuru dati ņemti no Valsts arhīva fondiem, 1882.gadā 13.II Labrags tiek pieskaitīts Feliksbergai.

1920.gada februārī tika atjaunots Ulmāles pagasts, kurā iedalīja no Pilsbergas pagasta atdalīto Labraga pagastu.

Labrags – zemes rags, kas iestiepās  jūrā aiz Jūrkalnes robežām Ulmales pusē. Tagad ieskalots jūrā.

Lāči – (1940. – Ādams Niedoliņš – dzīvojamā ēka, kūts, klēts, labības šķūnis, pirts, malkas šķūnis.) 1910.gada reģistros minēta saimniecība ar 56 desetīnām zemes. Dati par mājas vēsturi Gunta Niedoliņa personīgā arhīvā Straumēnos.

Lagzdiņi – ies. Krišjāņi pēc veco saimnieku vārda – (1940. – Mārtiņš Lagzdiņš – dzīvojamā ēka, kūts, labības šķūnis, cūku kūts, vasaras virtuve.) Māja mežā aiz Valkbūdām. Uz centra pusi no Lagzdiņiem bija purvainas Garsila pļavas, kuras bieži bija zem ūdens un ziemā zem ledus. No Rozālijas Lagzdiņas (Priedoliņas) stāstītā: 20.gs. sākumā, kad Lagzdiņu bērni gājuši uz skolu, vecākais brālis Antons sev izgatavojis gličas (slidas) un aizgličojis (aizslidojis) kā putniņš pa ledu, atstājot mazo māsu  vienu ejot uz skolu.

Laivenieki – kartē var būt atzīmēti arī kā Mateviči pēc uzvārda. (1940.- Eda Matevičs – zemnieku saimniecība, dzīvojamā ēka, kūts/klēts/barības šķūnis, labības šķūnis, pirts, cūku kūts.) Māja Orgalē no vecā G/L ceļa uz jūras pusi. Dēls Alfrēds kara pēdējās dienās aizbrauca uz Zviedriju. Māju mantoja meita Anna un apprecējās ar Dauģu dēlu – Alfrēdu Raibartu. Anna bija slavenākā Jūrkalnes šuvēja. Viņai kolhoza valdes sēdē atļāva neizpildīt obligātās izstrādes dienas, jo kas tad šūs  kleitas? Māju pārdeva un aizgāja dzīvot pie dēla uz Popi.

Lancenieki – (1940. – Jāzeps Cērpiņš dzīvojamā ēka, kūts, klēts/kūts, labības šķūnis, pirts, betona cūku kūts.) 1910.gada reģistrā 21 desetīna zemes. Māja Pievikās pie bijušajām jūrkalniešu Lanku pļavām.

Lankas – pļava Pievikās.

Laugaļi –  (1940. – Brencis Krūmiņš – dzīvojamā ēka, labības šķūnis.) Bija arī kūts ar peludi zem viena jumta. Tagad pieder mantiniekiem. 1944.gada rudenī mājā bija apmeties Kārlis Skalbe un no turienes aizbrauca uz Zviedriju. Apraksti par to dienu notikumiem dažādās vietās literatūrā.

Laucenieki – bij. (1940.- Anna Dūdiņš – maza dzīvojamā ēka, kūts.) Tagad saglabājušies daži koki pretī Kaiķu birzij pāri ceļam. Vietai cits īpašnieks.

Laukāboliņi – (1940.- Augusts Lorencis – dzīvojamā ēka, kūts, pirts, rija, cūku kūts, malkas šķūnis, dzīvojamā ēka (lēta).) Pēc atmiņām: dzīvojamā māja bija zem viena jumta ar klēti. Pēc kara tur dzīvoja Dmitrijs un Maiga Skļomiņi. Vēlāk miliči (pēdējais Gūtmanis), kuri strādāja Jūrkalnē. Dzīvoja arī mazā Marija, ko sauca par Šneideri, jo mācēja šūt.

Laukbaloži – (1940. – Jāzeps Māliņš – zemnieku saimniecība ar labām ēkām – dzīvojamā māja, kūts/klēts, labības šķūnis, pirts, būvmateriālu glabātava, cūku kūts, malkas šķūnis.) Māja Muižlaukā. Pie muižas dalīšanas zemi  saņēma muižas ilggadējā kalpone Siliņa. Ģimene  sākumā dzīvoja Pilsberģu muižā, pēc tam, mājas celšanas laikā, muižas rijā.   Māja pārdota, cieta ugunsgrēkā un atkal pārdota. Tagad tūristu mītnes.

Lejkalni – (1940.- Ādams Dadzis – kūts, klēts, labības šķūnis, pirts (kalna galā pie ceļa pagrieziena), vasaras virtuve, malkas šķūnis.)

Māja Muižlaukā pie Ēnavas upes. Liela dzīvojamā ēka. Ziemeļu galā veikals un pārdevēja dzīvoklis. Pirms Otrā pasaules kara veikals piederēja Maušķim Zifam. Vācu okupācijas sākumā Zifu ģimene iznīcināta. Veikalu atjaunoja Sakas patērētāju biedrība 1950.gadā. No pirmās dienas līdz 1991.gadam par veikalvedi strādāja Regīna Tetere, iesaukta par Maušķeni. Daudzi nezināja, kur ir Labraga veikals, bet pie Maušķenes, zināja daudzi. Vēlāk darbu pārņēma meita Indra, pēc tam veikals mainīja īpašnieku ar nosaukumu Ronis. Vairākus gadus veikals vairs nepastāv.Mājai un zemei tagad citi īpašnieki.

Lejaskrogs, jeb Pilsberģu krogs – par Lejaskrogu to dēvēja alšvandznieki, vietējie par Pilsberģu krogu, jo tas piederēja muižai. Skat. Pilsberģu krogs. 

Lejas muiža –  skat. Pilsbeŗģu muiža.

Lekudzerpļava – meža  pļava starp Ūdru un Kaminsku mājām.

Lidlauks – teritorija no Lielā Grājdubena gar jūras malu līdz Gravām. 1943.gadā uz lauka  jūras malā nolaidās pirmā vācu Storhs lidmašīna, meklējot vietu lidlaukam. To būvēja no 1944.līdz 1945.gadam. Darbos norīkoja vietējos iedzīvotājus un arī bēgļus. Viss Grājdubens bija pakļauts lidlauka darbībai un apkalpošanai. Bija divi skrejceļi, kurus izmantoja atkarībā no vēja virziena. Viens – gar jūras malu, otrs – pāri lielceļam gar grāvja malu starp Smiltniekiem un Rūķiem.  (Apraksts- Gatis Tomsons “Lidlauka būvniecība un izmantošana Otrā pasaules kara laikā.” Novadpētniecības materiālos.)

Līcīši – lauku māja Rīvas upes krastos netālu no tilta. Rīvas upe izskalo krastu, bīstami pietuvojoties pagrabam un arī mājai.

Lielā liepa – elku liepa Orgalē, tagadējā Ošvalku  ciemā  netālu no Bambulu mājām, pie kuras uz muižu izsauktie zemnieki gāja lūgties, lai muižā nedabūtu pērienu. Tagad vieta nav atrodama.

Liedags – viesu nams. Piedāvā labiekārtotas istabas ar maltīti restorānā. Iespēja nodarboties ar dažādiem sporta veidiem.

Liekna – jūrkalnieku pļavas pie Alsungas Užavas upes kreisajā krastā.

Liepkalni – bij.  (1940.- Andrējs Gūtmanis – dzīvojamā ēka, kūts, labības šķūnis, cūku kūts, malkas šķūnis.) Māja mežā aiz Vamžām, Pintēm no Kraukļčiksta pa labi.

Liepnieki – bij. māja Valkbūdās. Šī pat nebija īsti māja, jo ģimene dzīvoja šķūnī iekārtotā istabā, tādēļ to sauca par Liepnieku šķūnī. Istabā vienā galā gulēja, bet otrā galā bija plītiņa un mūrītis. Saimnieki aizgāja, jo ar saimniekošanu neveicās, jaunsaimniecība izjuka. Šķūnis – māja vēl kādu laiku turējās, tad sabruka.

Līniņi – bij. (1940.- Jānis Saulesleja – dzīvojamā ēka, kūts/klēts, vasaras virtuve.) Trumaru dzimtās mājas. Dēli visi aizgāja dzīvot citur.  Mazā būdiņa mežā palika tukša.

Līvānciems – pagasta centrā uzceltas 25 Līvānos ražotās mājas kolhoza laikā. Pamatojoties uz MK lēmumu, 1999.gada 30.septembrī Jūrkalnes pagasta padomes sēdē tika apstiprināti Līvānciema koplietošanas ceļu  ielu nosaukumi: Siļķu, Lašu un Riņķa ielas.  Ciemā ietilpst arī trīs agrāk celtas mājas.

Lozerkalns – bija Orgalē, bet konkrēta atrašanās vieta nav noskaidrota.

Lunkas līcis – Labragā jūras līcis.

Lurums (ganīkla) – aiz Rāčiem ganīkla līdz Posumam. Starp Vamžu Ērcienu un Porciemu.

Lūķi – māja Labragciemā Ēnavas kreisajā krastā pa kreisi no L/G lielceļa. Celta 1926.gadā. Sena zemnieku sēta. Saglabājusies bez būtiskām izmaiņām ar manteļskursteni.  Saimniecības ēka – stallis/pelude/ klēts/vāgūzis zem viena jumta. Pašā Ēnavas krastā atjaunota pirtiņa. Īpašnieki Indānu ģimene. Tagad arī lauku sēta tūristiem.

Lūši – (1940. – Baba Ķīvīts – dzīvojamā ēka, kūts/klēts/barības šķūnis, labības šķūnis.) Māja pie G/L ceļa pieturas Zaļkalni.

Lūši – bij. (1940. – Andrejs Ķīvītis –  kūts.)

M

Mauri – (1940.- Ādams Robezis –  dzīvojamā ēka, vasaras virtuve.) Kartē atrodama arī pēc uzvārda Robeži, ies. Kōkmaņi.  Māja bija starp O – Kriķiem un Trumariem.  Kolhoza laikā meitas aizgāja dzīvot uz pilsētu, māte pēc vīra nāves arī aizgāja pie meitām.

Mazais sēķs, arī  Mazā kolka – akmeņains sēklis jūrā, kam visapkārt dziļums.

Mazpintes – bij. (1940.- Marija Ansons – dzīvojamā ēka, kūts, labības šķūnis, pirts, cūku kūts.) Māja bija pie Pintēm Ēnavas upes  malā. Tagad mežs. Māja nojaukta, bet klēts saglabāta Ventspils brīvdabas muzejā.

Mazāboliņi – bij. māja, atrašanās vieta nav noskaidrota.

Mazā kalva, arī Placītis  – zvejas vieta Jūrkalnē.

Muižas kalva – pretī Muižas upei 6 asu dziļums mencām un strimalām.

Mācītājmāja, oficiāli Straumes, ies. Mācitājmuiž.  Skat Straumes.

 Māliņi – bij. (1940. – Jorens Māliņš – dzīvojamā ēka, kūts, cūku kūts.) Māja netālu no Lejkalniem Dauģu ceļa labajā pusē pretī Celmiņiem.  Mājā nams ar manteļskursteni, pa kreisi pieliekamais kambaris, pa labi divas istabas. Pirmajā bija iemūrēta plīts. Mājas galā aiz istabām bija klēts, kuras durvis varēja atbultēt, istabā atraujot dzelzs  bultu. Jorens izdarīja pašnāvību. Dzīvoja Grieta Māliņa ar meitu Katrīni, kura izmācījās par medmāsu. Māte aizgāja dzīvot pie meitas Liepājā. Kādu laiku mājā dzīvoja Pētera  Priedoliņa ģimene. Vēlāk māju nojauca. 

Mālvalks – pļava Sembas pusē.

Māternieki – bij. (1940. – Andrejs Mētera – kas mājā nedzīvoja-  dzīvojamā ēka, kūts, pirts.) Dzīvojamās mājas rietumu galā bija piebūvēts pagrabs. Māja Porciemā. Pēc 1938.gada datiem derīgā zeme 2,9 ha, kopplatība 3,2 ha, vērtība Ls 360,- Mājā ik pa laikam dzīvoja īrnieki, vēlāk vairs neviens nedzīvoja, nojauca meliorācijā.

Mārkas  – bij., iesauka Andrejnieki. (1940.- Jānis Miezītis – dzīvojamā ēka (maza), kūts/klēts, cūku kūts.)Ģimene aizgāja dzīvot uz Pāvilostu. Bija 4.māja J/A vecā ceļa labajā pusē. Tagad tajā vietā L/c Bangas.

Mārkas grāvis jeb grava (saukts arī par Brūver upīti jeb grāvi)  sākumā ir kā valks pie Valkbūdām, tek gar Brūveru mājām un kā grava ar nelielu ūdens tērcīti ietek jūrā. Ir arī dēvēta kā Kriķgrava.

Mecnieki – bij. (1940.- Anna Zveja dzīvojamā ēka (pagaidu celtne), kūts, labības šķūnis, vasaras virtuve, jauna betona kūts.) Saimnieki tālredzīgi domāja par saimniecību, vispirms uzceļot kūti, pašiem dzīvojot pagaidu mājā. Karš visu izjauca. Annas un Jorena trīs meitas ar saviem vīriem aizbrauca uz Zviedriju, jo vīri dezertēja no vācu armijas. Vecāki palika vieni, nomira. Māju nojauca, bet kūtī iekārtoja kolhoza kokapstrādes darbnīcu, kas privatizēta stāv joprojām. 

Megņi – bij. (1940.- Balodis Otīlija ies Rāč’ Oč’ – maza dzīvojamā mājiņa ar kūti/peludi/klēti pie Rāceņiem (Rāčiem).  Pēdējā māja Porciema malā uz robežas ar Rāciennieku ciemu. Māja bija atdalīta no Rāceņu zemes, jo Otīlija bija Rāceņu saimnieka māsa. Pēc Otrā pasaules kara mājā dzīvoja Anna Zveja ar meitu Mariju un brāli Augustu. Viņš uztaisīja blakus mājai priedēs lielas šūpoles. Lieldienās un citās reizēs pulcējās apkārtējie jaunieši. Pēc Augusta pārcelšanās uz Jūrniekiem, aktivitātes apsīka. Priedes, kuras Rāceņu saimnieki taupīja kā kokmateriālus, kolhoza laikā nozāģēja. Vienu vasaru Rāču kūtī bija kolhoza govis, kuras slauca Anna Zveja. Rudenī govis pārvietoja uz Niedrām, Anna ar meitu pārcēlās uz turieni. Mājā neilgi dzīvoja vientuļa sieviete, kuras vārds nav saglabājies, bet iesauka gan – Fiksā Grieča,-  iesaukta pēc rakstura iezīmēm. Māja palika tukša un sabruka.

Mencemniek – pēc ” “Latvijas vietu vārdi un latviešu pavārdi ” profesora J.Plāķa sakrāti un sakārtoti šajā teritorijā mājas ir: āzgrāvs, brūver, damb, daūģ, deķs, jāks, kaik, kalej, klāviņ, kriķ, kubļ, lāč, noūrniek, rīniek, usin, valceniek, vamzs, ( būds – ap 100 sauc pēc pavārdiem).” Tā ir teritorija no Jūrkalnes centra līdz Ēnavai. Visas minētās mājas bija saimnieku mājas, bet nav minētas aiz Vamžām  pūļ un pints.

 Menckriķi – bij. (1940. – Jānis Ērciņš – dzīvojamā ēka, kūts, klēts, labības šķūnis, klēts.) Visas vecas ēkas.   Vecsaimnieku saimniecība “Veckriķi –1685.gada muižas inventarizācijā – WetzKrick.” (Dace Nasteviča Vietvārdi 171.lpp.) Saimniecība  sadalīta starp diviem brāļiem – Andreju un Jāni Ērciņiem. Atdalīti Andrejam – Dzintari, kas tagad vienīgā apdzīvotā māja Mencnieku  apdzīvotā vietā. Jāņa Ērciņa ģimene veco māju nojauca. Dzīvojamās telpas vēlāk iekārtoja klētī. Staļļa vietā tagad akmeņu kaudze. Saimniecība  Mencnieku apdzīvotā vietā, starp Klāviņiem un Mārkas grāvi, Mantinieki aizgāja dzīvot citur un ēkas sabruka.

Mencnieki – apdzīvota vieta no baznīcas līdz Mārkas grāvim (Brūveru gravai – pēc tuvējas mājas nosaukuma). Mājas – apdzīvotas Dzintari un Jaunjākas, kuras uzceltas lielceļa otrajā pusē. Nojauktas Jākas, Klāviņi, Menc-Kriķi.

Mencu vietas – uz 11,12 salika vairākus tūkstošus āķu uz nakti no Kordona līdz Strantei. Sakūra uguni un no rīta vāca kopā. 

Meņģi – bij. (1940.- Marija Priedoliņš  – dzīvojamā ēka, kūts, cūku kūts, vasaras virtuve, dzīvojamā ēka, kūts.) Atrašanās vieta nav noskaidrota.

Mežmaļi ies Milleri,  Millerkrogs – saukts par Vecā Friča traktieri (1940.- Aleksandrs Dravnieks – dzīvojamā ēka, kūts, dzīvojamā ēka (lēta), cūku kūts, pagrabs ar virsējo koka būvi.) Mājā pēc Otrā pasaules kara arī bija patērētāju biedrības veikals. Atceres vērtas ir maizes rindas. Noteiktās dienās (reizi vai divas nedēļā) pieveda maizi (ķieģelīšus). Daži bērni jau iepriekšējā vakarā aizņēma rindu, pārējie jau agrā tumsā ieradās stāvēt rindā. Vecāki arī nāca internātā modināt bērnus aizņemt rindu, lai būtu, ko lādītē ielikt ēšanai, jo ēdienreize bija tikai pusdienās. Deva pa vienam kukulītim, visiem nepietika.   Pēdējos gadus pirms skolas slēgšanas 1964.gadā mājā bija skolas telpas un skolotāju dzīvokļi. Pēc mājas īpašumtiesību atjaunošanas māja pārdota.

Mežsargi – skat. Ceplenieki.

Mežsētas – 20.gs.beigās celta dzīvojamā māja ar saimniecības ēkām netālu no bijušajām Akmeņu mājām. Īpašnieks Arnis Janvars. 

Mēteras  tag.Mētras –  (1940. – Jānis Māliņš – dzīvojamā ēka.) No Annas Māliņas atmiņām MS 1996.gada maijs. Jaunsaimniecība no Latvijas brīvvalsts laika. Ulmaņa valdība devusi Ls 10 000, lai celtu māju. Naudu atrēķināja par būvkokiem, lai neiztērētu citur, tad  nauda nebija jāatdod. 

Mīzeldanga – rietumi, “ja vējš iegriežas Mīzeļdange, būs lietus.”

Modernieki – skat Saulrieti.

Motkes būda – dzīvoja māte Peiga, dēli Iršs (vecākais), Nātans (jaunākais). Uzpirka, kāva un pārdeva lopus. Nātans aizgāja līdzi Sarkanajai armijai un pazuda. Iršs un Peiga gāja bijā holokaustā.  Māja bija veca, kara laikā tajā dzīvoja krievu gūstekņi. Pēc kara īsu laiku zvejnieku kooperatīvs tajā pārstrādāja zivis. Māja atradusies pretī Motorniekiem, kur tagad G/L jaunais ceļš. 

Moži – uz turieni no savas vecās mājas Katiņiem  pārcēlāsRoģu ģimene. Pēc Grietas brāļa nāves Roģu ģimene pārcēlās dzīvot uz Kalniņiem. Pēc tam Možos dzīvoja Gaiļi – Andrejs, Anniņa ar bērniem. Kad viņi aizgāja uz Villiņiem, māja palika tukša un kolhozs to nojauca. 3.māja labajā pusē uz vecā J/A ceļa starp Kļavām un Jauno skolas, tagadpansionātaēku (lielā liepa), atpūtas mājas Avoti ceļgalā.

Mucenieki –  (1940.- Baba Mucenieks – dzīvojamā ēka, kūts.) Maza koka mājiņa ar vienu istabu un ķēķi, kambarīti un mājas galā nojumīte. Kolhoza laikos tur dzīvoja īpašnieku meita Marija, laba dziedātāja baznīcas korī. Vecumdienās par viņu rūpējās Rozālija un Jēkabs Niedoliņi, kam viņa atdeva māju. Pēc Marijas nāves Niedoliņi māju nojauca.

Mučele arī Joņmuc– zvejas vieta pretī Jūrkalnei.

Muižarāji – bij. viena no bijušām mājām Sembā .

Muižas kalva, arī kolka  – zvejas vietas nosaukums 6 asu dziļums mencu un strimalu zvejai.

Muižas valgums – pie  Muižupītes ietekas jūrā izveidojusies ieleja, pa kuru var nobraukt pie jūras. Arī peldvieta, stāvlaukums, uzkalnā 57. paralēles akmens.

Muižas kalns – Pilsberģu muižas vieta, kura bija augstāk par ceļu, arī stāvkrasts pie Pilsberģu muižas.

Muižkalni –ies. Siliņi – pēc uzvārda. (1940. – Antons Siliņš – dzīvojamā ēka, kūts, labības šķūnis, malkas šķūnis, cūku kūts.) Antons Siliņš bija Jūrkalnes aizsargu priekšnieks, 1941.gadā  apcietināts un 1942.gadā miris. Mājas mantinieki Antona meitas Nellijas .Dadzes ģimene.

Muižlauks – bijušie Pilsberģu muižas lauki, kuri sadalīti zemniekiem. Daļa tur uzcēla mājas, daļa izmantoja kā laukus, jo mājas bija citā vietā.

Muižlejas –skat. Kalnarāji.

Muižtilts – tilts pāri Muižupītei pie Muižas kalna. Kādreiz, kad vēl vecie divi ceļi nebija ieskaloti jūrā, pirms tilta no J puses bija liels nepārredzams līkums. Automašīnas, tam tuvojoties, drošības pēc signalizēja. Mazāks tas  bija uz Labraga pusi, jo ceļš gāja starp gravu un muižas dārzu.

Muižupīte tek no Tīrlauka pļavām, caur Lejām (pļavām), krusto Dauģu ceļu un ietek jūrā pie Pilsberģu muižas. Garums 11 km.

N

Nikas – (1940. – Jānis Kalniņš – dzīvojamā ēka, kūts, labības šķūnis, vasaras virtuve.) Vecsaimniecība, kas minēta dokumentos – Dokumentā “Obzor kurlandskoi gubernii za 1910  Feliksbergskaja volostj”  izd.Mītava 1912.g. 147.-151.lpp. –  53 desetīnas. Irma un Jānis Kalniņš nomira un māju mantoja Irmas māsas mazdēls Jānis Jancis un māju nojauca. Mājas vieta Orgalē, kur sadalās vecais un jaunais G/L ceļš jūras pusē. Redzami kūts pamati un koki.

Nikkes – uz Niku zemes jūras krastā labiekārtotas telšu vietas tūristiem.

Niedras – māja atdalīta no Lāču zemes. Saimnieki Bērziņi izvesti 1949.gadā. Māju atguva meita Anna un  pārdeva.   

Norkalni –bij. – ies. arī Nornieki – (1940. – Jorens Māliņš – liela dzīvojamā ēka, kūts, klēts, labības šķūnis, kūts/klēts, cūku kūts, malkas šķūnis, vasaras virtuve, pirts.) Zemnieku saimniecība Gardangas galā pie meža Lejām jeb Muižupītes krastā. Skaista vieta, bet piekļūšana pa bedrainiem ceļiem – vai pa Gardangu, vai nogriežoties uz meža ceļu no Deķiem. Lielajā kūtī kolhoza laikos ilgus gadus teļus kopa Margrieta Lagzdiņa (vēlāk Kviese). Māja sabrukusi.

O

Ogas –  senākie īpašnieki nav oficiāli noskaidroti. Zināms, ka tur dzīvoja Celmiņu ģimene. Atrasta saistība ar Kulblsētām. Vairākkārt pārdota, apdzīvota. Māja atrodas Valkbūdās.

Ogas – bij. (1940. – M.Teteris – lēta dzīvojamā ēka, kūts) skatīt arī Jaunogas, kuras ir blakus uzceltas. Māja Orgalē mežā. 

Oriecene – (latviski  Jorenceļš)  sens Jūrkalnes nosaukums, kas minēts 1761. gada baznīcu vizitācijā. (Dace Nasteviča Suitu novada mantojums VIETVĀRDI 124.lpp.)

Orkriķi – bij. – arī Ore – Kriķi  (1940.- Jorens Paegle – dzīvojamā ēka, kūts/pelude (vērtīgas),  labības šķūnis, cūku kūts.)  Saimnieki nomira. Meita Olga ar dēliem pārcēlās uz Ventspili, jo kolhozā neko nevarēja nopelnīt. Otrai meitai Martai bērnu nebija, viņa vecumā pārcēlās uz dzīvi pie māsas bērniem. Tagad drupas.

Orgals – Profesora  J. Plāķa sakrāti un sakārtoti “Latvijas vietu vārdi un latviešu pavārdi”. Mājs – Uorniek āps, bambals, bēņ, dārdedž, dīķ, grāvs, grājs, gulb, jaunarāj, kriķ, ķebrs, niks, pāž, pulp, rūbež, [ būds: bērziņ-anš būd, jančeniek-, jaņķ, kok-, krūmiņ-, rūom-, saūliš-, skudr-, stiern-, tiltsilans-, upniek-]   

Orniek tag. Ošvalcniek – Orgala iedzīvotāji.

Oši – skat Kalniņi un  Jākas.

Ošvalki – bij. dzīvoja liela Reiņu ģimene, bet visi bērni izklīda pa citām dzīves vietām. Māju nopirka kolhozs, ko vēlāk pārdeva un īpašnieks nojauca. Orgals kā ciems ieguvis nosaukumu no Ošvalku mājas nosaukuma. Tagad tikai teritorija apm. starp Gatvesgaliem un Vizbuļiem.

Ošvalka pļava –  pie bij. Ošvalku mājām.

Ošvalkmežs – pie bij. Ošvalku mājām.

Ozoli – (1940. – Augusts Ozoliņš – dzīvojamā ēka, kūts/klēts, labības šķūnis, pirts, cūku kūts). (Orgalē) Māja atradās dziļi mežā. Nodibinoties kolhozam, ģimene aizgāja dzīvot uz Ventspili. PSRS sporta meistares motokrosā un daudzu citu godalgu ieguvējas Zigrīdas Ozoliņas dzimtās mājas.

Ozoliņi – (1940. – Eda Priedoliņš  – dzīvojamā ēka, kūts, labības šķūnis, cūku kūts.) Edas pirmais vīrs Ādams Ozoliņš īrēja Pilsberģu krogu (tag. tautas nams).  1905.gadā pilsberģu zemnieki krogu izdemolēja, Ādams ar sirdstrieku nomira, atstājot sievu ar trim bērniem. Eda  pārcēlās uz savām mājām Brūkļos. Kroga puisis Ādams Priedoliņš samaksāja skādi, apprecēja atraitni un dzīvoja Brūkļos. (Starp Dzērviņu un tag.Brūkļu mājām) Muižlaukā  pie muižas dalīšanas saņēma  zemi un uzcēla māju starp lielceļu un jūru.

Ozolkalni – (1940 – Ādams Rudzais – dzīvojamā ēka, kūts, labības šķūnis, cūku kūts, malkas šķūnis). Saimniecība mantošanas kārtībā iedalīta no Kalēju Nr.17 saimniecības 1932.gada 29.februārī.

P

Paegļi – bij māja starp Valkiem un O – Kriķiem.

Pagrāps – vieta mājā manteļskurstenī, kur bija lielais katls, kurā vārīja lopiem ēdienu. Skolā vārīja arī ēst naktsguļnieki, ieliekot katrs savu kartupeļu maisiņu. Dažreiz  par sodu bija jātup pagrāpē uz ceļiem.

Pareiznieki – bij.  (1940. – Jānis Lācis arī Lācītis dzīvojamā ēka, kūts (mūra), klēts, pirts, zivju žāvētava, malkas šķūnis, vasaras virtuve.) Māja bija gaiša, skaista ar dārzu. Lāču dēli veda bēgļus uz Zviedriju, bet viens nepaspēja aizbraukt. Viņu vēlāk apcietināja. Dēls Andrejs pazuda bez vēsts, otro dēlu Alfrēdu apcietināja un aizsūtīja uz Sibīrijas lēģeriem. Lāču ģimeni izveda 1949.gadā. Pēc Otrā pasaules kara tur iekārtoja kolhoza  bērnudārzu, pēc tam feldšeru punktu, kurā strādāja Milda Grīnberga ar palīdzi Ievu Altamani. Vēlāk feldšeru punktu pārcēla uz Ābeļniekiem Jūrkalnes centrā. Kolhoza laikā māju nojauca. No Trumara Volda atmiņām, ka māja bijusi pilna ar zalkšiem, tāpēc viņa ģimene iegādājās mazāku māju Pūrvietas.

Paši/Bērzi  ies. Pašbūdnieki, bij.  (1940. – Pēteris Miezītis  – dzīvojamā ēka (vecistaba?), kūts, klēts, dzīvojamā ēka. Dzīvojamo ēku nepaspēja līdz karam pabeigt. Priekštelpa nebija izbūvēta. Pēc 1938.gada datiem derīgā zeme 5,7 ha, kopplatība 6,3 ha, vērtība Ls 520,- Saimnieks Pēteris filtrācijā sabojāja veselību un ātri nomira. Saimniece Jadviga apprecējās otrreiz ar Jāni Liepnieku, kurš bija labs amatnieks un taisīja baļļas, tāpēc viņu iesauca par Baļļiņu un Jadvigu par Baļļeni. Arī vēlākā saimniece ieguva to pašu iesauku. Vēlāk māja palika tukša un sabruka. Māja atradās Porciemā.

Paulīši –Vamžu ceļa malā bija smēde, kurā dzīvoja kalējzellis Pauls. Reģistros tāda māja neparādās. Ticami, ka tā ir iesauka, kas radusies tāpēc, ka vīriem bija teiciens, ka jāaiziet pie Pauliņa. Parasti tur bijušas interesantas sarunas jautrā prātā. Tagad tur vēl ir sudrabvītolds. Pauls bija vācietis, palicis no Pirmā pasaules kara. Apmēram tajā vietā uzcelta brīvdienu māja Kūnavi.

Pazari – tagad Pienenes dzīvojamā māja un saimniecības ēkas no vecā L/V ceļa pa labi aiz Sviķiem. Ģimene māju pārdeva un tur iekārtoja Ventspils pienotavas krejotavu.  Privatizēta.

Pāži bij.– (1940. – Ādams Enģelis zemnieku saimniecība ar labām ēkām – dzīvojamā ēka, kūts ar ratnīcu, klēts (betona), labības šķūnis, pirts, cūku kūts, malkas šķūnis.) Liela, skaista saimnieku māja. Vecos Eņģeļus izsūtīja 1941.gadā. Dēls Krišs cēla pāri jūrai bēgļus, beigās netika atpakaļ. Mājā palika Kriša sieva Emīlija, kuru izsūtīja 1949.gadā uz Sibīriju. Mājā iekārtojās robežsargu karaspēka daļa līdz 1961.gadam. Pēc tam iekārtoja kolhoza fermu un mājā dzīvoja slaucējas. Pēc fermas likvidācijas māja palika tukša un nodega.

Pāžupe – iztek no Alsungas mežiem, ietek jūrā pie Pāžiem,  tagad Upeslīčiem. Jūrkalnes un Sārnates robežupe.

Pāžtilts – tilts un L/G ceļa pāri Pāžupītei.

Peliņi – bij. dzīvojamā ēka, kūts. (Porciemā bija blakus Cepļniekiem) Māju nojauca pirms Otrā pasaules kara un ģimene pārcēlās dzīvot uz Sakas pagastu. Dzejnieka Augusta Štrausa mātes dzimtās mājas. Divus Peliņu dēlus nošāva pēc 1905.gada revolūcijas.

Pelīši – vēlāk “Kuģinieki”, tagad “Stumburi”. Māja Orgalē.

Pēterlauks – pļava pa J/A ceļu uz robežas pirms Kunduriem.

Piemineklis “Latvijas atbrīvošanās cīņās, pasaules kaŗā 1914.-1920. un 1905.g. nemieros kritušiem, mirušiem un bez vēsts pazudušiem 58 jūŗkalniešiem”.

Pieminekļa otrajā pusē rakstīts:

Baltijas jūras krastos

Mūžam mājos

Latvijas varoņu gars.

1934.

Pirms pieminekļa uz kapiem bija dzelzs krusts ar plāksni, kurā iegravēti nošauto vārdi. Tagad tā plāksne iemūrēta kapa apmalē. Pieminekli celt ierosināja Jānis Raibarts pēc arhitekta Pāvila Dreimaņa meta.

Pieminekļa celtniecība bija visu jūrkalniešu lieta, jo daudzas ģimenes nemieros un karā bija zaudējušas savus piederīgos. Pieminekli plašās svinībās atklāja 1934.gada 15.augustā Dievmātes debesīs uzņemšanas dienā (Zāļdienā). Atklāšanā piedalījās iekšlietu ministrs A.Bērziņš, aizsargu štāba informācijas daļas vadītājs Zapss.

Padomju gados piemineklis bija daļēji bojāts. No lielākas bojāšanas to pasargāja, ka bija minēts arī 1905.gads. Jāņa Raibarta znots Māris Ligers 20.gs. 90. gadu sākumā atjaunoja padomju gados sabojāto pieminekli. Par pieminekļa restaurāciju un sakopšanu rūpējas Jūrkalnes pašvaldība. (Sīkākas ziņas Lauras Brūkles pētījuma aprakstā “Latvijas atbrīvošanās cīņās, pasaules kaŗā 1914.-1920. un 1905.g. nemieros kritušiem, mirušiem un bez vēsts pazudušiem 58 jūŗkalniešiem Jūrkalnes kapsētā” novadpētniecības materiālos.)

Piemiņas akmens – dzirnakmens, kas iezīmē 57.paralēli. Atklāts 1999.gada 21.augustā Muižupītes krastā akcijas “Ceļojums ar Aldari pa 57. paralēli” noslēguma pasākumā. Pieminekli atklāja “Aldara” ģenerāldirektors V. Gavrilovs. Pasākumu vadīja aktieris Gundars Āboliņš.     

Pievikas – sens nosaukums teritorijai no L/G ceļa uz Rīvas upes augšteci, apm. 10 km. Profesora J. Plāķa sakrāti un sakārtoti “ “Latvijas vietu vārdi un latviešu pavārdi”: pievicniek: āļas, jeb āļsēta, bērziens, dampa būda, diņ, gāliņ, gumbas, jaunrājs, kalns, klapar, remeš, silarāj, spildangas, strēļ, vārnas, vecbuks, zīles, zaļmež jeb ķīļ būd.” Tagad biežāk dēvē pēc bijušās dzelzceļa stacijas vārda par Rīvām.

Pievicnieki – Pieviku iedzīvotāji.

Pievikas muiža – saglabājušies pamatu fragmenti Sakas pagasta teritorijā Rīvas ciemā. Krievijas impērijas laikā  Aizputes apriņķa  pagastu skaitā ir Pilsbergas pagasts ar Fēliksbergas, Labraga un Pievikas daļām. “Latvijas zemju robežas 1000 gados” 107.lpp. “Kurzemes guberņas pagasti 1912.gadā un tajos iekļautie pagasti un to daļas” (LATVIJAS VĒSTURES INSTITŪTS) Pievikas muižā 1784.gadā dzimis mākslinieks Johans Lēbbrehts Eginks. Dzīvojis un strādājis Pēterburgā.  1834.gadā par fabulista Ivana Krilova portretu saņēmis Pēterburgas Mākslas akadēmiķa nosaukumu.  Muižas vagara mājā jau muižas laikos bija skola.  (Līdz 1954. gadam pāris gadus skolotāja bija no Jūrkalnes skolas pārcelta Vera Brikmane, pēc laulībām Jučere.)  Pievikas 4 gadīgā skola likvidēta 1973.gadā.  

Pilsberģ bukte – Baltijas jūras līcis pretī Jūrkalnei.

Pilsbergas dzelzceļš – skat. Bānceļš.

Pilsberģu muiža – arī Lejas muiža – fragments no Dunsdorfa  darba, kurā izmantota Zviedrijas valsts archīva dokumentos atrastā 1702.gada karte, kurā – Als … – Pilsberģi, Lejas muiža.  Muižu nopirka Kurzemes un Zemgales hercogs Bīrons. Vēlāk muiža kļuva par “kroņa” īpašumu. 1873.gadā Pilsberģu muižas zeme sadalīta 98 bezzemniekiem ar noteikumu, ka 5 gadu laikā jāuzbūvē nepieciešamās ēkas un zeme pienācīgi jāapkopj.  Tā radās būdnieki uz Pilsberģu muižas zemes.  No 1872.līdz 1898.gadam Fēliksbergas 2.kat. j-sk. vieta.  

Pilsberģu katoļu draudzes kapi – skat. Jūrkalnes kapi.  

Pilsberģu krogs – restorāns un naktsmītnes Jūrkalnes centrā, kas iekārtotas bijušā kolhoza “Dzintarkrasts” kantora ēkā, kas celta kā otrā Jūrkalnes pamatskola, kura darbojās līdz 1966.gadam.  Tagad piedāvā zāli banketiem un vasaras terasi. Organizē koncertus un tematiskus vakarus. 

Pilsberģu krogs piederēja Pilsberģu muižai. 1905.gadā krogu izdemolēja,  krodznieks  Ozoliņš nomira ar sirdstrieku, skādi samaksāja puisis Ādams Priedoliņš un apprecēja krodzinieka atraitni ar 3 bērniem. Skat arī Ozoliņi. Pēc tam tur ierīkoja Pilsberģu pagasta valdi. Ēkā bijušas vairākas iestādes: Jūrkalnes ciema padome, pasts,  bibliotēka, tautas nams. Pēc pārbūves: tautas nams ar izstāžu zāli un ekspozīcija “Vētru muzejs”. Pārbūvētās  pasta telpās ir veikals.

 Pilsbergu – lejas (turpmāk Jūrkalnes ) pag.; iedzīv. – pilsberģnieki – lejnieki. Āpas, āzgrāvi, bambuli, bēņi, brūveŗi, dambji, darvdedži, daūģi, deķi, dīķi, grājas, gravas, gulbji, jākas, jaunarāji, kaiķi, kalēji, klāviņi, menckriķi, uōrkriķi, kublas, kublsāti, ķebres, lāči, nikas, nuōrkalni, pulpji, rīvnieki, valcenieki, vamži, vecvagaŗi; pilsberģi – lejas muiža. ( Latvijas vietu vārdi. .Endzelīna redakcijā par Kultūras fonda līdzekļiem izdota Rīgā, 1925.)   

Pilsbereģ muižs rāvs – zvejas vieta pretī Pilsberģu muižai.

Pintes – bij. vecsaimnieku māja (1940. – Anna Šmaliņš –  dzīvojamā ēka, kūts, klēts, labības šķūnis, pirts, cūku kūts.) Māja mežā pāris km aiz Vamžām, kurā dzīvoja Pintes mežsargs. Viņš varēja stundām stāstīt savus piedzīvojumu stāstus, tikai maz ir pierakstīti.

Piražposums – pļava – atrašanās vieta nav noskaidrota.

Pīles – bij. (1940. – Jānis Paegle –  dzīvojamā ēka). Māja mežā pie Sembas ceļa, kolhoza laikā ģimene iznāca dzīvot Jaunbrūveros. Paegļi bija vientuļi, jo bija zaudējuši vienīgo dēlu. Māja sabruka.

Poļi – bij. māja aiz Vamžām pirms Mazpintēm.

Poriņi – bij. (1940. –  Anna Antiņš – kūts). Mežā uz Sembas ceļa.

Porciems – teritorija no Dauģu ceļa uz meža pusi no Deķu zemes robežām līdz Rāceņu zemes robežām. No atmiņām: kādreiz muižas laikos šeit bija purvs un dīķis, saukts arī par Pīļpor (posumpors), kurā vasarā pīles peldējušas un dzērves dzīvojušas. Muiža sadalīja šo teritoriju un daļu meža mazos gabaliņos. Apmēram puse, kam piešķīra šajā vietā zemi, mājas neuzcēla. Porciemā izcirta mežu, izraka grāvjus un iekopa laukus. Sākumā visi uzcēla saimniecības ēku, pēc tam istabu ar namu (virtuvi). Grīdu nebija. No 1922.gada sākās jaunu māju celtniecība. Pirmās sauca par vecistabām. Iedzīvotājus sauca par porniekiem.

Kolhoza gados iedzīvotāji pamazām pameta mājas un aizgāja dzīvot citur. Tagad palikušas divas mājas, no kurām apdzīvota viena.(Apraksts novadpētniecībā  Laura Brūkle “XX gadsimts – Porciema dzīves laiks”)

Posums – mežs aiz Porciema, kur reizēm tuvējo māju iedzīvotāji ganīja govis. Tajā vietā bija iedalīti meža gabali (piegriezumi) vairākiem būdniekiem.

Priedaine – meža zemes īpašums Jūrkalnes centrā starp G/L ceļu  un jūru (pie mototrases).

Priedāji – mežs, īpašnieks SIA V.B.Meža serviss.

Priedes – otrā  māja L/c  J/A vecā ceļa kreisajā pusē.

Priedēna valgums – vieta apm. pie Štūrmaņiem, kur Jūrkalnes centra zvejnieki veidoja nobrauktuvi pie jūras. Pēc Marijas Rudzājas (Kaiķ Marijas) atmiņu stāsta nobrauktuve ik pa laikam bija jāatjauno.

Priediens – mājas ap veco Alsungas ceļu, saukti arī par Būdniekiem. Tagad to biežāk sauc par Siļķu ielu.

Priedkalni – ies Štorha būda, saimnieks Norkalnu Gusts (1940. – Augusts Māliņš – dzīvojamā māja). Māja nepabeigta.  Tagad māja Jūrkalnes centrā, agrāk jūras malā. Augusts Māliņš vācu okupācijas laikā bija policists. Kara beigās emigrēja uz Vāciju, vēlāk uz Kanādu. Māja palika kā  bezsaimnieka īpašums, kuru nacionalizēja. Pēc kara tur dzīvoja Štorhu ģimene. Pēc viņu pārcelšanās uz Kuldīgu, māju nolēma pārvest uz centru.  Kolhoza būvbrigāde Gotfridsona vadībā veselu nedēļu gatavoja pārvešanai uz pagasta centru. Darbus vadīja Alsungas Mašīnu un traktoru stacijas (MTS) direktors Bents. Māju uzlika uz diviem baļķiem un ar četriem traktoriem pārvilka uz tagadējo vietu. Pēc atmiņām doma bija aizvilkt līdz bijušām Ūsiņu mājas vietai, bet traucēja telefona vadi. Tā māja palika klajumā. Vispirms ierīkoja kolhoza bērnudārzu, vēlāk  kolhoza “Dzintarkrasts” kantori. Pēc tā pārcelšanos uz likvidētās skolas ēku, mājā iekārtoja ēdnīcu. 1990 – to gadu sākumā māju atguva Augusta krustdēls Augusts Māliņš. Tagad viņa mantinieku īpašums. (No MS Nr.145, 2008.g.jūn./jūl. un atmiņām.)

Priedoli – bij.  māja Orgalē. Tālbraucēja kapteiņa Jāņa Priedoliņa (Priedola) dzimtās mājas. Mūža nogalē dzīvojis Priedolos.

Prieži — ies Motornieki – pirmajam bija motorlaiva (1940. – Marija Priedoliņa – dzīvojamā ēka, kūts/klēts/barības šķūnis, pirts). Māja centrā. Marija Priedoliņa (Motorniece) pirmās Latvijas brīvvalsts laikā skolas bērniem vārījusi pusdienas. Jāni Priedoliņu pēc kara viena cīnītāju grupa, kas bija palikusi mežā bezcerīgos apstākļos, piespieda viņus pārvest uz Zviedriju. Pēc atgriešanās represijas nesekoja, jo  bija pierādījumi, ka ir vardarbīgi piespiests braukt.  Saimniecības ēka nodega, atjaunota kūts.

Priežkalni ies Skroderandrēji –  (1940.- A. Jembergs – dzīvojamā ēka, kūts, labības šķūnis, pirts, cūku kūts). Dēla ģimene aizgāja dzīvot uz Pāvilostu. Māju nopirka Brūkļu ģimene. Tagad māja pārbūvēta. Ir arī iekārtota brīvdienu māja kā atpūtas vieta ģimenēm.

Pulpji – (1940. – Jānis Priedoliņš – dzīvojamā ēka, kūts/pelude, klēts, labības šķūnis/rija, pirts, cūku kūts). Vecsaimniecība. Neapdzīvota.

Poriņi – bij. (1940.- Anna Antiņš – kūts). Orgalē.

Pūces – atrašanās vieta nav noskaidrota.

Pūcliekn – pļava.

Putniņi – bij. maza māja starp Graudiņiem un Encragiem, tagad tur ir jaunais G/L autoceļš.

Pūņas – mājas Sārnates pusē purva  malā aiz Upeniekiem, no kurām bēgļi ieradās Pāžu pludmalē, lai brauktu uz Zviedriju.

Pūlīši, arī Pūļi –  bij.  (1940. – Līze Kūdriņš – dzīvojamā ēka/kūts, labības šķūnis, nepabeigta dzīvojamā ēka.) Uznāca Otrais pasaules karš un jauno māju nepabeidza. 1968.gada uzskaitē māja ir neapdzīvota.

Pūrvietas –  (1940. –  Pēteris Vārpiņš – dzīvojamā ēka, kūts/pelude/klēts, malkas šķūnis). Māju nopirka Jāņa Trumara ģimene.

Pūtulene  – pretī Gulbjiem pāri ceļam bija pļava, tagad izaudzis mežs.

R

Raķešnieki – bijusī padomju armijas kara bāze. Celta 50. gadu beigās. Bija arī dzīvojamās mājas un veikals. Tagad grausti. Pārsteigumu plašai publikai sagādāja koris “Kamēr…”. Viņi bija atraduši pamestu angāru ar ļoti labu akustiku un 2020.gada 22.augustā sniedza koncertu kuplam apmeklētāju skaitam.

Ratnieki – (1940.- Andžis Štrauss – dzīvojamā ēka, kūts/klēts, cūku kūts, malkas šķūnis). 5.māja J/A vecā ceļa kreisajā pusē starp Klunkstiem un Eglīšiem. Māja nojaukta, jo ģimene mantoja tēva māsas māju Jaunkaiķus, kas bija izdevīgākā vietā, lai kolhoza laikā varētu kopt savu nelielo saimniecību.

Rāceņi ies.Rāči – bij. (1940. – Jānis Balodis – dzīvojamā ēka (veca), kūts, klēts, pirts, cūku kūts). Skaitījās saimnieku māja, tā nebija iedalīta, kā citas Porciema mājas, no muižas zemes purvā. Pēc 1938.gada datiem derīgā zeme 23,1 ha, kopplatība 24,4 ha, vērtība Ls 1220,- Zeme nabadzīga. Māja sadalīta uz pusēm. Vecajā pusē, kura bija stipri noslīdējusi – vecie saimnieki, pabūvētājā pusē dzīvoja dēls Antons.  Viņam zemes darbi nepatika, toties aizrautīgi kopa bites. Māja bija starp Porciemu un Rācienniekiem.  Antons ar ģimeni pārcēlās uz mežniecības māju Kraukļiem. Pēc mātes nāves Antons ēkas noplēsa. Tagad tajā vietā saglabājušās pāris kuplas liepas.

Rāciens ir vietvārds, kurš attiecas uz Jūrkalnes daļu no Porciema līdz Vamžām, pa lielceļu līdz Laukbaložu zemes robežām un Ķierķvalku gar Silkalnu zemes robežām līdz ceļam, kurš ved uz Jūrniekiem (Kāpiņiem) gar Baložiem. No Porciema to atdala Dauģu ceļš.

Rāviņi –  bij. (1940. – Jorens Gruntmanis – dzīvojamā ēka, kūts, pirts. Divas istabas un nams ar klona grīdu). Zemkopji. Pēc 1938.gada datiem derīgās zemes platība 5 ha, kopplatība 6,4 ha. Māja nojaukta, kad meita Marija nomira un zemi meliorēja.

Reiņi – bij pie Bērziņiem uz Ceļarāju pusi. Palicis viens ozols, kuru Augusts Priedoliņš pasargājis no nociršanas kolhoza laikā un dāvinājis mazmazdēlam Mārtiņam.

Riekstkalni – bij. (1940. – Marija Sūniņš – dzīvojamā ēka/ kūts, labības šķūnis). Zeme atdalīta no Pūlīšiem, jo Pintes saimnieks nevarēja samierināties, ka viņa meita apprecējās ar stipri jaunāku būdnieku puisi. Ādams Sūniņš priecājās, ka bija uzcēlis tik stabilu labības šķūni, ka kolhoza laikā to nespēja nojaukt. Sastiprināto baļķu skelets stāvēja, kamēr bez jumta sapuva. Pēc saimnieku nāves māja tika pamesta un sabruka. Audžudēls Alberts Brūklis aizgāja dzīvot uz Lauciniekiem pie onkuļa sievas.

Riekstkalni – bij.  (1940.-  Krists Matevičs –  kūts, labības šķūnis ar peludi). Pa Sembas ceļu iedalīta jaunsaimniecība aiz Māliņiem. Radniecība ar Mateviču ģimeni Laivniekos. Māju kara dēļ nepaspēja uzcelt.

Rijas lauks – pie Kublu mājām, aiz Kublu šķūņa pāri grāvim Mārkas gravas malā. Sausa vieta, kurā kaimiņiem bija kartupeļu bedres. Kolhoza laikā pirmā vistu kūts.

Rimiķlīnīš (lit. līnija) – zvejas vieta pie Bambulām ap 4 km jūrā. Pāri iet nedrīkstēja, tad akmeņos iekšā.

Rīdzenieki  – bij. (1940. – Siliņa A mantinieki – dzīvojamā ēka, kūts, labības šķūnis). Pēc vīra nāves pie Jēkaba Siliņa atnāca dzīvot Marija Vārpiņa ar bērniem Austru un Voldemāru, kurus abi ar Jēkabu izaudzināja. Austra apprecējās ar Ēķi un  aizgāja uz Alsungu. Voldemārs bija Turlavas, pēc tam Vārmes skolas direktors. Viņš, dzīvojot Vārmē,  vecākus paņēma pie sevis un māja kolhoza laikā sabruka.

Rīva – bijusi L/V dzelzceļa stacija. Tagad ciems Sakas novadā, kas veidojies ap Pievikas muižu. Saglabājies arī senais ciema nosaukums Pievikas.

Rīvas krogs – vieta Rīvas upes malā pie veco dzirnavu drupām, ūdenskrituma un jaunizbūvētā zivju ceļa. darbojas visu gadu, piedāvājot garšīgu maltīti. Piedāvā zāli banketiem.

Rīvas loki – dabas taka gar Rīvas upi.

Rīvas upe – iztek no Vilgāles ezera, 53 km gara, ietek Baltijas jūrā Labragā.

Rīvas koka tilts – liels koka konstrukcijas tilts pār Rīvas upi. Tilts vairākkārt atjaunots, pēdējo reiz 2002.gadā.  No atmiņu stāstiem – agrāk tilts bijis daudz zemāk pāri upei un ceļš uz Jūrkalnes pusi daudz stāvāks. Grūti bijis zirgiem siena vezumus, kurus veda no Lankām, uzvilkt. Ar velosipēdu braucot bijis jānokāpj un jāstumj pie rokas.

Rīvenieki – ies. Rīniek bij. (1940. – Jorens Ozoliņš – dzīvojamā ēka, kūts (betona), klēts). Konflikts ar māti par mājas mantošanu. Ģimenē bērnu nebija. Dibinoties kolhozam “Dzintarkrasts”, tur ierīkoja pirmo kolhoza kantori. Vēlāk stallī iekārtoja galdnieka darbnīcu, mājā dzīvoja kolhoznieku ģimenes. Jorena Ozoliņa mūžs noslēdzās dzimtajās mājās Rīveniekos.

Robeži – bij. (1940. – Jāzeps Mozus – dzīvojamā ēka, kūts/pelude, labības šķūnis, cūku kūts.) Dzīvoja māte un meita Klunkstevičas. Pēc viņu nāves māja palika tukša.

Robežu mežsargmājas – bij. īstais saimnieks nav zināms. Māja palika tukša pēc mežsarga Andreja Eņģeļa nāves.

Roģi – bij. mājas vieta J/A vecā ceļa kreisajā pusē otrā māja, tagad tur kuplo ceriņu krūms. 

Romi – (1940. – Jānis Pēterlēvics – dzīvojamā ēka, kūts/barības šķūnis/klēts, vasaras virtuve). Romos Otrā pasaules kara pēdējos mēnešos dzīvoja bēgļu ģimenes. 1968.gada reģistrā atzīmēts, ka bija  iekārtota ferma. Tagad Eglīšu ģimenes īpašums.

Rozentāli – bij. (1940. – Mārtiņš Rozentāls – dzīvojamā ēka, cūku kūts). Māja Valkbūdās. Palika tukša, kad pēc Mārtiņa nomira arī meita Ieva. Māju meliorācijas laikā nojauca.

Rozes –bij. netālu no Ķebru mājām celta  kā ceļstrādnieku dzīvojamā māja.  20.gs piecdesmito gadu beigās un 1968.gadā jau ir neapdzīvota.

Rozes – māja L/c.

Rožkalni – bij. Ēnavas malā pretī Pintēm. Bija vējdzirnavas, kurām spārni vēl griezās pirmajos kolhoza gados. Nav gan ziņu par iespējām tolaik kaut ko samalt.

Runčdanga  – valks, arī grāvis netālu no Romiem uz O – Kriķu pusi.   

Ruņģi – bij. (1940.- Jānis Rentovičs – dzīvojamā ēka, kūts/ratnīca, pirts, vasaras virtuve, rija). Māja bija mežā aiz Zeltiem un Romiem. Pēc saimnieka un viņa meitas nāves, māja palika neapdzīvota un sabruka. Mazmeitas bija aizgājušas dzīvot citur.

Rūķi – bij. (vēsturiski vecsaimnieku māja Āpas) (1940. – Jānis Pabērzis – dzīvojamā ēka, kūts ar lopbarības šķūni, klēts, akmens labības šķūnis, cūku kūts, siena šķūnis). Dzīvoja Pabēržu ģimene ar četriem dēliem. Vācu laikā vecākais Valdis nomira 16 gadu vecumā, pēc pusgada – tēvs Jānis. Dēli aizgāja dzīvot citur, māte Marija vecumdienās dzīvoja pie dēla Ēdolē. Māju nojauca meliorācijas laikā. Netālu no Niku ceļgala uz jūras pusi tagad ceļa malā akmens mūra šķūņa vietā aug krūmi.

S

Saldenieki – bij. māja aiz Vamžām, Mazpintēm, dzīvoja Bāderu ģimene, kura pēc  Otrā pasaules kara aizgāja dzīvot uz Pāvilostu.

Saulītes – māja Līvānciemā

Saulītes – ies Saulīšbūd – bij. māja starp Valkiem un Knopiņiem pie ceļa, kurš gāja no Valkiem līdz Zeltiem.

Saulrieti – agrāk Modernieki, vēlāk Skļomiņi –  (1940. – Baba Skļomiņš: dzīvojamā ēka, kūts, labības šķūnis.) Mantinieki māju pārdeva, jaunie īpašnieki mājai deva nosaukumu Saulrieti.

Sārnate – Užavas pagasta daļa, kura dažus gadus piecdesmito gadu beigās ietilpa Jūrkalnes pagastā.

Sārnates purvs – neliela daļa ietilpst Jūrkalnes pagastā, pārējā – Užavas pagastā.

Sātpļavas – pļava pa J/A ceļu pie J/A pagastu robežas pretī Kunduriem.

Selejs ganekls – vieta nav noskaidrota.

Selgas – zemes īpašums.

Sekudzenes – pļava skat.Lekudzenes pļava.

Semba – bij. apdzīvota vieta mežā uz robežām ar Alsungas, Ēdoles, Užavas pagastiem, kurā neliela daļa ietilpst Jūrkalnes pagastā.. 19. gadsimta nogalē Barons Bērs licis uzbūvēt lopu muižiņu. 20 gs. divdesmito gadu zemes reformas laikā muižas zeme sadalīta atsevišķās 14 saimniecībās. Mājas nav saglabājušās. Sembas saistība ar Jūrkalni bija dažu ģimeņu radniecība un pļavas.

Sēņu būda – skat. Kļavenieki.

Sietnieki –  bij. māja. Tā minēta 1850.gada revīzijā. (Dace Nasteviča Vietvārdi 146.lpp.)

Silarāji – bij. (1940. – Anna Siliņš – maza dzīvojamā ēka, kūts). Māja mežā aiz Mazpintēm, pāri Kraukļdangai  pa meža ceļu. Māja sabrukusi, tagad mežs.

Silenieki – bij. māja starp Kaiķiem un Niedrām. Dzīvoja Baba (Kaiķ Babīš) ar dēlu Imantu Rudzāju. Imants bija viens no gudrākajiem skolēniem Jūrkalnes skolā. Izmācījās par kinomehāniķi, dzīvoja Pāvilostā un māte arī aizgāja uz turieni. Māju meliorācijas laikā nojauca. Vēlāk Imants ar māti atnāca dzīvot  uz Ziedoņiem.

Silkalni – (1940. – Ādams Siliņš – dzīvojamā ēka, kūts, labības šķūnis, pirts, malkas šķūnis).  Saimniecībā bija betona cūkkūts ar virtuvi, kurā kolhoza laikā Siliņa Anna kopa sivēnmātes un par labiem sasniegumiem piedalījās Tautsaimniecības izstādē Maskavā. Stallis, kas bija zem viena jumta ar klēti u.c. saimniecības ēkām, nodega. Dz.ēka sabruka. Saimniecība pārdota. Tagad par dzīvojamo ēku ir pārbūvēta cūku kūts.

Sinksdruva – teritorija pagasta centrā aiz baznīcas no graviņas pa kreisi, kurā auga ērči (kadiķi) un spradzenes, bija daudz brīvu vietu, kurā pulcēties un rīkot pasākumus.

Siļķu iela – mājas pie vecā Alsungas ceļa Līvānciemā. 

Silpļava – no Romiem un Zeltiem uz meža pusi. Kolhoza laikā tur Degumu govis ganīja.

Skaidrāji – arī Skaidras (1940. – Jāzeps Matevičs – dzīvojamā ēka, kūts/barības šķūnis, labības šķūnis, cūku kūts, pirts.) Māja mežā aiz Romiem, atjaunota, dzīvo īpašnieka Arta Trauberga ģimene.

Sīļi –  bij. māja Valkbūdās (1940. – Katrīne Miltovičs – dzīvojamā ēka, kūts, cūku kūts.) Dzīvojamās mājas vienā galā bija arī klēts. Maza koka mājiņa ar vienu istabu un virtuvīti ar klona grīdu. Īpašnieki aizgāja dzīvot citur, māju meliorācijas laikā nojauca.

Skļomiņi – skat. Saulrieti.

Skudras – bij. (1940. – Marija Saulesleja;  – dzīvojamā ēka, kūts/klēts, labības šķūnis). Māja Orgalē. “Dziesmu teicēja Marija Saulesleja dzimusi 1883.gadā pilsberģiešu Skudru būdā. Savas dziesmas Emilim Melngailim viņa dziedāja 1929.gadā.” (Dace Nasteviča Vietvārdi 148.lpp.) Mājas vietā tagad saglabājušies daži koki. Marijas dēls Jānis Skudra ieprecējās Dampeļos. Skat. Dampeļi.

Skudru ganīklis – pie bijušām Skudru mājām, gar Gatsgaliem uz meža pusi.

Skujas – ziņu nav.

Slēģnieki –bij.  (1940. – Trīne Ruņģevics –  dzīvojamā ēka, kūts, jauna kūts.)  Māja dziļi mežā pa ceļam uz Bērzkalniem, sabrukusi 20.gs 60.gados.

Smiltiņi  – ies. pēc uzvārda Pabērži (1940. – Ādams Pabērzis – dzīvojamā ēka, kūts, labības šķūnis, malkas šķūnis, vasaras virtuve.) Tagad māja pieder mantinieku Janvāru ģimenei. Iekārtota arī tūristu mītne.

Smiltiņi –  arī ies. Pabērži – vecā māja uz meža pusi. (1940. – Marija Pabērzis – dzīvojamā ēka, kūts, cūku kūts.)

Smiltnieki – (1940. – Jorens Priedoliņš – dzīvojamā ēka, kūts/klēts, pirts). Sākoties kolhoza laikiem, mājas saimnieki aizgāja uz Pāvilostu, jo gribēja zvejot. Mājā kādu laiku dzīvoja viens no brāļiem. Pēc viņa nāves māja pārdota. Tagad  tajā vietā ir brīvdienu māja ar to pašu nosaukumu.

Spaļpors – purvs un pļava pie Kaminsku mājām.

Spuļģi ies Kukšiņi – (1940. – Jānis Pabērzis –  dzīvojamā ēka, kūts/klēts/pelude, cūku kūts.) Jānis puišeļa gados bija iesēdies Alšvangas saimnieka Kukša pajūgā. Citi smējās, ka brauc kā Kukšiņš un tā mājas un saimnieki ieguva nosaukumu.  Māja pārdota, bet iesauka palikusi.

Staņģi, arī Staņķi – bij. māja Jūrkalnē Orgalē, aiz Pareizniekiem mežā.  

Stāvkrasts – līdz 20 m augsts jūras krasts visā Jūrkalnes teritorijā. Krasts tiek nemitīgi vētrās noskalots, tā sauszemi ieskalojot jūrā.

Stiegrošvalks –  strauts mežā, atrašanās vieta nav noskaidrota.

Stirnas – bij., saukta arī par Stiern būd. (1940.-  Līze Reinis, Anna Uplejs, Katrīne Bērziņš – dzīvojamā ēka, kūts.) Pēc vecās saimnieces Līnes Reines nāves mazmeita māju pārdeva nojaukšanai.

Straumes – Jūrkalnes Romas katoļu draudzes māja, kas būvēta un saukta kā mācītājmuiža. Pēc Otrā pasaules kara māju nacionalizēja, iekārtoja robežsargu karaspēka daļu. Nojaucot Kordona ēku, piebūvēja uz jūras pusi vēl vienu ēkas spārnu, kuru pēc robežsargu posteņa likvidēšanas, nojauca. Krāsns vietā palicis neliels māla pauguriņš.  Māja ir draudzes īpašums.

Straumēni – (1940. – Augusts Niedoliņš – dzīvojamā ēka, labības šķūnis/siena šķūnis.) Kūts bija iekārtota vienā šķūņa galā. Tagad plaša profila Gunta Niedoliņa amatnieku darbnīca, kurā gatavo mēbeles, pat vibroakustiskās  masāžas gultu. Atpazīstamību  izpelnījušies mūzikas instrumenti, visplašāk pazīstamas dažāda veida kokles.

Strautnieki – bij. (1940. – Katrīne Zeltiņš – dzīvojamā ēka, kūts/klēts, cūku kūts.) Māja bija dziļi mežā, bez satiksmes, jo zirgus atņēma kolhozs.

Strautenpļāvs – pļava pie Strautnieku mājām, tagad mežs.

Strazdiņi – skat Kalves.

Strēlnieki – ies. Ķiķeniņi, Kriķjaniņi – pirmais  saimnieks no Kriķu kalpiem (1940. -Jorens Klaiva – dzīvojamā ēka, kūts/pelude/klēts/vāgūzis, cūku/aitu kūts). Klēts priekšā bija neliels šķūnītis, kurā glabājās darbarīki. Ievērojams bija liels pagrabs, kas būvēts no ķieģeļiem ar augstu velvi. Meistars bijis no Alšvangas. Ieeja caur lūkām no abiem galiem. Dzīvojamā māja ar divām istabām, kurās bija dēļu grīda un nams, un pieliekamais  ar klona grīdu. Nama vidū bija plīts, priekšā liels akmens, uz kura varēja piesēst, kurinot plīti. Aiz plīts bija maizes krāsns. Kara laikā mājā slēpās vīri, kas bēga no iesaukšanas leģionā.

Par vārda “Strēlnieki” izcelšanos stāsts, ka pirmo uzcēla stalli, kur malu mednieki slēpuši plintes. Pēc 1938.gada datiem derīgā zeme 7,6 ha, kopplatība 8 ha, vērtība Ls 690,- Māju mantinieks pārdeva, tā sabrukusi 21.gs sākumā.

Somens (ganīkla) – vieta nav noskaidrota.

Stulbā bierz (mežs) – vieta nav noskaidrota.

Sudejmežs (suūdegsils) – mežs apmēram no Laivniekiem līdz Pāžiem. Tur bijuši 2 četrkantīgi caurumi kā skursteņi. Pie Bambuļiem, kur tāds valks, bijusi veca pils. Tā nogrimusi un tikai skurstenis palicis ārā. Tur var dzirdēt apakšā gaili dziedam. Puikas metuši kārtis iekšā, bet tās pazudušas. Tagad viss aizaudzis, neko nevar atrast. No Marijas Lāces stāstiem.

Suitu beņķis – zvejas vieta starp  Jūrkalni un Sārnati ap 30 km no krasta, dziļums 15 asis. Plekstu zvejas vieta.

Suitu desmitasi – uz dienvidiem no Ventspils. (Benita Laumane “ Zvejvietu nosaukumi Latvijas PSR piekrastē; Rīgā “Zinātne” 1987.; 37.lpp.”

Suitu jūra – jūras plašums  pretī Jūrkalnei. Pāvilostnieki brauca plekstes zvejot uz Suitu jūru..

Sūdcepurpors – vieta nav noskaidrota.

Sulu birzs – atrodas pašā jūras krastā, kurā aug bērzi, no visām pusēm to ierobežo kāpas. Pavasaros vietējie gāja sulas tecināt. Teika stāsta, ka vecos laikos kāpās dzīvojuši mazi kalnu gariņi, rūķīši – erķīši. Pavasarī, kad sācies sulu laiks, rūķīši ar lieliem spaiņiem un krūzēm rokās nākuši un tecinājuši bērzu sulu. Vietējie arī gājuši sulas tecināt, rūķīši to nav gribējuši un tāpēc ņēmuši traukus ar visām sulām un nozaguši. (No Marijas Lāces un Ievas Bendorfes stāstiem)

Sumišlieknas pļava – atrašanās vieta nav noskaidrota.

Sundegsils – mežs, vieta nav noskaidrota.

Sūniņi – bij. (Ansis Sūniņš) Pamatīgi būvēta koka māja. Bija trīs istabas, pieliekamais,  divās istabās dēļu grīda, namā klona, trešā istaba nebija izbūvēta. Rietumu pusē bija kūts, pelude un klēts zem viena jumta. Dienvidu pusē cūku kūtiņa zem viena jumta ar malkas šķūni. Austrumu pusē bija dārzs ar dažām ābelēm un tālāk pirtiņa. Rudeņos visapkārt ziedēja sils, piegriezumā auga brūklenes. Pēc 1938.gada datiem derīgās zemes platība 6,1 ha, kopplatība 6,6ha, vērtība Ls 590,- Pēdējā mājā dzīvoja Trīne Sūniņa, kas ar grūtībām tika galā ar mājas darbiem. Māja nodega  1981.gada rudenī.

Sundiki – (1940.-  Ādams Jancis –  dzīvojamā ēka, kūts/barības šķūnis.) Īpašums pieder mantiniekiem Tomsonu ģimenei.

Sviķi – (1940.-  Pēteris Ermanis Klaiva – dzīvojamā māja, kūts, klēts, pirts, rija ar piedarbu, cūku kūts, vasaras virtuve.)  No 1955.gada līdz 1990.gadam ziemeļpusē dzīvoja Romas Jūrkalnes katoļu baznīcas prāvesti. Māju atguvis saimnieka mantinieks Jānis Kaminskis.

Š

Šalkas – daudzdzīvokļu māja, nodota ekspluatācijā 1991.gadā kā skolotāju dzīvojamā māja. Tagad daļa privatizēta, daļa pašvaldības īpašums.

Šāfliki – bijusi ies. Češiki (1940. – Anna Šāfliks –  dzīvojamā ēka.) Tēvs un dēls aizgāja dzīvot pie dēla Ventspilī. Māja nojaukta. Tagad zemes  īpašnieki Šlangenu ģimene un iekārtotas vasaras periodā izmantojamas tūristu mājiņas.

Šmēmaņi –  bij. (1940. – Šmēmanis M. – dzīvojamā ēka, kūts).

Špudes – bij māja Orgalē, mežā aiz Pareizniekiem. Dzīvoja Anna Špude, kura aprecējās ar Valdi Trumaru un pārcēlās uz Pareizniekiem, viņi vēlāk nopirka Pūrvietas. 

Štaiguti – bij māja Ēnavas upes Labraga pusē aiz Lūķiem. 

Štreiti – bij. (1940. – Šteits Auguste Lidija, kura  emigrēja uz Vāciju. Laba dzīvojamā ēka, kūts, smēde, malkas šķūnis, cūku kūts.) Liela māja, kurā dzīvoja kalējs Konovs (ies. Kūnavs). Netālu no mājas bija smēde, kurā dzīvoja kalējzellis Pauls, kurš patiesībā izpildīja kalēja darbus. Pauls nomira drīz pēc kara. Kūnavs apdega ugunsgrēka laikā un nomira. Kolhozs apdegušo māju nojauca. Tagad apmēram tajā vietā pie Dauģu ceļa aug sudrabvītoli un brīvdienu māja Kūnavi.

T

Tačposums – atrašanās vieta nav noskaidrota.

Trešais sēķs – trešais sēklis jūrā.

Tiltsili – arī Tiltsil būd – skatīt Cirtumi.

Tiltsils – neliels mežs pie Tiltsiliem, kurā aug liels ozols.

Tiltiņi – Viena no mežsargu mājām, kura celta pēc viena projekta. Stallis, pelude, klēts, vāgūzis. Pie klēts paaugstinājums, kuru varēja dažādi izmantot. Zem tās bijusi suņu būda. Māja aiz Valkbūdām pie meža, tagad pārdota. 

Trumari – bij. (1940. – Jānis Trumars – dzīvojamā ēka, kūts/klēts (betona), labības šķūnis, cūku kūts). Kūts bija liela ar uzbrauktuvi. Alberts Trumars Otrā pasaules kara beigās aizbrauca uz Zviedriju, tur ieguva labu amatu. Vecākais dēls Juris pārcēlās dzīvot uz Liepāju. Vācu laikā mājā bijis armijas štābs. Pirmos kolhoza gados Trumaru stallī bija zirgu ferma. Pēc veco saimnieku nāves kādu laiku dzīvoja Sīle Liene ar meitu Intu. Inta izmācījās par grāmatvedi, dabūja norīkojumu uz Pūri, nodibināja ģimeni un uz turieni pārcēlās arī Liene. Māju nolīdzināja meliorācija.  Māja bija pie Zaļkalnu autobusa pieturas pretī Lūšiem.

Tīrlauks – pļava, pārbraucot aiz Dambeniekiem Lejas un Bānceļu, ceļā uz Bērzkalniem pie Adatiņiem un Īleniņiem.

Tomiņrāvs (Tomiņu rava) – sēklis – akmeņaina zvejas vieta pretī Jūrkalnei.

U

Ugunspļava – atpūtas un sarīkojumu vieta Jūrkalnes centrā ar estrādi, iekārtotām ugunskuru vietām, atpūtas vietām un Vējturu namu.

Ulmales /Labraga luterāņu baznīca – celta 1896.gadā, iesvētīta 28.oktobrī. Mazākā luterāņu baznīca Latvijā. 

Upenieki – bij. (1940.-  Jēkabs Kalniņš –  dzīvojamā ēka, kūts/barības šķūnis, labības šķūnis). Saukta arī par Upniek būdu Orgalē.

Upenieki – bij. (1940. – Ādams Kalniņš – kūts. Bija arī dzīvojamā māja). Meita Marta apprecējās ar Vagali, ko vācu laikā nošāva, jo negribēja iet leģionā. Marta vēlāk apprecējās ar Kristu Klaivu un aizgāja dzīvot uz Deksneniekiem (Zvejiem). Māte Katrīna aizgāja pie meitas un māju meliorācijas laikā nojauca.

Upleji – bij. saukta arī par Uplej būdu. (1940. – Upleji Jorens un Andrejs –  dzīvojamā ēka, kūts/barības šķūnis, cūku kūts, vasaras virtuve). Dēls Jānis ar ģimeni, nodibinoties kolhozam, pārcēlās dzīvot uz Jūrkalnes centru, vēlāk uz Apriķiem. Māte aizgāja dzīvot pie viņiem.

 Upeslīči – Jānis Krūmiņš – jauna māja uz bijušās Pāžu zemes Pāžupītes krastā. Saimniecības ēka nodota ekspluatācijā 1993.gadā, māja – 2017.gadā.

Ūdri – bij. (1940. – Sūniņš Marija – dzīvojamā māja, kūts/pelude/klēts, pirts, malkas šķūnis). Māja mežā aiz Sundikiem. Dēls Sūniņš vācu okupācijas laikā bija Jūrkalnes pagasta vecākais. Pēc kara viņu  apcietināja un gāja bojā.

Ūdrvalks, arī Ūdrpļāvs – pļava  un strauts pie Ūdru mājām Orgalē. Tur bija arī mežs – Aizposums.

Ūorniek – tagad daļa no Ošvalku ciema. Pēc “Latvijas vietu vārdi un latviešu pavārdi ” profesora J.Plāķa sakrāti un sakārtoti šajā teritorijā mājas ir: āps, bambāls, bēņ, dārdedž, dīķ, grāvs, grājs, gulb, jaūnrāj, kriķ, ķebrs, niks, pāž, pulps, rūobež, (būds: bērziņ-ansbūd, jančniek-, jaņķ-,  kok-, krūmiņ-, rūom-, saūlīš-, skudr-, stiern-, tiltsilans-, upniek-).

Ūpji – bij. (1940.- Pēteris Mozis – dzīvojamā ēka, kūts/pelude/klēts, pirts, smēde). Māja bija uz Sembas ceļa pie Možiem un Robežiem. 1949. gadā saimniekus izveda un māja palika tukša.

Ūsiņi bij.  (1940. – Ādams Vārpiņš – dzīvojamā ēka, kūts, klēts, labības šķūnis, pirts, cūku kūts). Liela saimniecība, bet veca dzīvojamā māja, kurā griesti un grīda bija tikai saimnieku kambarī. Saimniecībā bija sagatavoti kokmateriāli jaunas mājas celtniecībai, bet uznāca karš un 1949.gadā Vārpiņu ģimeni izveda un māja sabruka. Mājas vietā aug ozols un liepa, ko sauc par kašķu liepu, jo uz tās saknēm liets ūdens, kurā mazgāti kašķu slimnieki. Tagad apmēram tajā vietā ir bioloģiskās attīrīšanas iekārtas.

Ūsiņdambis – ceļš  starp Valkbūdām no Ūsiņiem  uz Tiltiņiem. Tagad ceļš ir tuvāk J centram.

Ū-Siliņi – (1940. –  Andrejs Siliņš –  dzīvojamā ēka, kūts, labības šķūnis, pirts, cūku kūts, siena šķūnis.) Māja ir pie Dauģu ceļa aiz Mārkas grāvja (saukta arī – Brūverupīte) pretī Ūsiņiem. Bija pārdota kolhozam, to atguva Andreja Siliņa dzimtas – Egliņu ģimene.

Uz 18 – zvejas vieta pretī Jūrkalnei 4-5 km no malas. Rudeņos tur labi plekstes ķērās.  Pavasaros gan gar malu – 5-6 asis jūrā.

V

Valcenieki – bij. (1940. – Jāzeps Lorencs – zemnieku saimniecība ar dzīvojamo ēku, kūti, klēti – ratnīcu, labības šķūni, pirti, cūkkūti, vasaras virtuvi). Saimnieku māja ar plašu saimniecību. Dzīvoja divas ģimenes: saimnieki Lorenci un Siliņu ģimene, kura bija mantojusi mazu kambarīti. Lorencu ģimeni 1949.gadā izveda uz Sibīriju un mājā palika saimniekot Siliņu ģimene. Pēc kolhoza nodibināšanas Valcnieku kūti nosauca par fermu un govis palika turpat. Par slaucēju strādāja Valija Siliņa, pēc apprecēšanās ar Augustu Rudzāju – Rudzāja. Govju ferma bija līdz 1956.gadam, kad no izsūtījuma atgriezās Lorenci. Rudzāju ģimene 1957.gadā nopirka Labdangas un pārvācās uz turieni. Kūtī ievietoja zirgus, kopa Lorencs, bet drīz aizgāja uz Gudeniekiem, zirgus kopa Ādams Priedoliņš (Int Ādams) līdz fermu likvidēja, jo visus darbus sāka darīt ar traktoriem. Valcnieki palika tukši un sabruka. Tagad saglabājusies liepa, kura auga pie pagraba.

Valciņi – mājas saimnieki Celmiņu, vēlāk Saulesleju ģimene. Kolhoza laikos mājā dzīvoja Jāņa Klaivas ģimene, tagad māju atguvuši bijušie īpašnieki.

Valkbūdas – pagasta daļa  no centra pa Dauģu ceļu kreisajā pusē pie Brūverupītes, ko tajā vietā sauc par valku. Tagad ceļš uz Valkbūdām sākas pie attītīšanas iekārtām. Kādreiz blīvi apdzīvota vieta. Mājas – Ūsiņi, Valcnieki, Celmi, Čīmas, Dadži, Dubeni, Sīļi, Rozentāli, Laukāboliņi, Liepnieki, Ogas Mucenieki, Kaltenieki (Braģi) vairs nav. Netālu no Akmeņu mājas vietas ir Mežsētas. Zaļmežu vietā jauna atpūtas māja tūristu uzņemšanai, Ogas ir apdzīvotas. Dziļāk meža pļavās bija mājas, kuru vietas nav saglabājušās: Reķu būda, Ceiņi, Lakstīgalas ies Lagzdiņi pēc uzvārda.

Valcnieklauks – no Dauģu ceļa pirms Mārkas grāvja ( arī Brūverupītes, jeb Valks) no Jūrkalnes puses līdz Valcniekiem bijušo Valkbūdu vietā.

Valgumi – vietas, kur var piekļūt jūrai, lai zvejotu. “Te jau mums līdz pagasta otrai malai iznāk pavisam ir kādi 6 valgumi: šis ir Muižas valgums, tālāk ir Āzgrāja, Priedēna, Dārdedža grāvja, Dīķnieka un visbeidzot Bambaļa valgums. No šejienes līdz Bambuļa valgumam ir kādi 10 kilometri.” Vilis Veldre “Dzīve pie jūras” Rīga 1938.gads.

Pirms Otrā pasaules kara, kad varēja iet jūrā, bija tikai dažas vietas, no kurām varēja piebraukt pie jūras – valgumi: Muižupītes, Aizgrāvjiem, Kordona, Darvdedžiem, Bambulām, Dīķiem.  Pie Kordona nobraucamais ceļš esot bijis pa laikam jāatjauno.

Valkarāji – atrašanās vieta nav noskaidrota.

Valki – (1940. – Anna Lācis – dzīvojamā ēka, kūts/klēts/barības šķūnis, labības šķūnis.) Pirms Otrā pasaules kara tā bija vienīgā māja (iespējams visā pagastā), kurā bija ar ģeneratoru ražota elektrība un mājā bija tualete ar glaunu klozetpodu. Ap māju bija skaists puķu dārzs. Kara beigās visa Lāču ģimene aizbrauca uz Zviedriju. Kolhoza pirmajos gados tur dzīvoja Gotfridsonu ģimene, kas pārcēlās dzīvot uz Rīvniekiem, jo tur iekārtoja kokapstrādes darbnīcu. Valkos dzīvojamajā ēkā iekārtoja vistu kūti, kad to likvidēja, māju nojauca. Vistu kopējs bija Bušs. Bija arī Valku vecā māja uz Lūšu pusi.

Valklauks – lauks pie Valku mājām.

Vanagi – bij. arī Vanadziņi māja uz Porciema robežas pie Dauģu ceļa līkuma pie Irbēm. Veca māja ar namu un vienu istabu ar klona grīdu.

Vanagdārzs – Vanagu māju nojauca, bet koki tur palika.

Vanagposums –  visām Porciema un arī citām saimniecībām bija piešķirti meža gabali, kurus sauca par posumiem.  

Vanagvalks – vieta nav noskaidrota.

Vamziens – ganīkla aiz Vamžām Ēnavas malā.

Vamži arī Vamžas – (1940. – Andrejs Pūris – dzīvojamā ēka, kūts (jaukta), klēts, labības šķūnis, pirts, cūku kūts (akmeņu), klēts.) Andrejs Pūris pagastā vadīja lauksaimniecības biedrību “Zemkopis”, kas dibināta 1926.gadā. 1932.gadā 39 biedri, pieder lauksaimniecības tehnika par Ls 1695. (Latviešu Konversācijas vārdnīca 8.sēj. 2001.g. 14757., Pārskati par pagastu pašvaldību darbību un stāvokli Aizputes apriņķī 20.gs. trīsdesmitajos gados.) 1949.gadā ģimeni izveda uz Sibīriju, iekārtoja kolhoza govju fermu, kura pastāvēja līdz  1971.gadam, kad uzcēla “Kaiju” kūti.            Kolhoza sākuma gados bija arī cūku ferma. Strādāja Lūciņa Celmiņa un Burkevica. Kādu laiku dzīvojamajā mājā bija arī vistu ferma. Par darbu Vamžu govju fermā ir pierakstītas atmiņas novadpētniecības materiālos.

Vaski – bij. (1940. – Jānis Āboliņš – dzīvojamā ēka, kūts, pirts.) māju mantoja Diebeļu ģimene,  nojaukta 20.gs. sešdesmitajos gados.        

Vārnas –bij. (1940. – Baba Bērziņš – dzīvojamā ēka, kūts.) māja dziļi mežā pie Rīvas – Bērzkalnu ceļa, aiz Kraukļiem. Saimniekiem bija viena meita, kuru  nejauši sašāva medību laikā, neaizveda pie ārsta  un nomira. Otrā pasaules kara laikā Baba aizgāja dzīvot pie brāļa Ādama Zveja Deksneniekos, kur arī nomira. Māja sabrukusi, tagad tur aug mežs.   

Vecandrejdārziņš – atrašanās vieta nav noskaidrota.

Vecarāji – bij. vecsaimniecība. (1940.- Marija Kviesis – dzīvojamā māja, laba kūts ar ratnīcu, labības šķūnis ar riju, laba cūku kūts, malkas šķūnis.) Mariju, Antonu un Jāni Kviešus izsūtīja 1941.gadā. Pēc tam mājas saimnieki bija        Šacs un Olga Šace. Kolhoza laikā bija govju ferma. Ēkas viena pēc otras sabruka. Tagad māja nojaukta, zeme pārdota, palikuši tikai dārza koki.  Pēc Marijas Lāces atmiņām no cara armijas Jaunarājos pārnācis zaldāts Kviesis bija pirmais skolotājs Pilsberģu pagasta skolā.  Pēc atmiņām nav noskaidrots un oficiālos dokumentos nav apstiprinātas mājvārdu maiņas.   

Veckriķi –bij. 1685.gada muižas inventarizācijā – WetzKrick. (Dace Nasteviča Vietvārdi 171.lpp.) Skat. Menckriķi. 

Veckubliņi –  (1940. – Anna Priedoliņš – dzīvojamā ēka, kūts/klēts, dzīvojamā ēka, malkas šķūnis.) Mantinieki māju pārdeva.

Vecmāternieki – ( 1940. – Jānis Mētera – maza dzīvojamā ēka, cūku kūts, kūts.) Pēc kara tur dzīvoja dēls Antons, kurš bija viens no pirmajiem fotogrāfiem amatieriem Jūrkalnē. Viņš bija dzīvojis pilsētā, sportojis, daudz lasījis, atvedis daudz grāmatu. Dramatiskais kolektīvs izmantojis lugas, ko atrada Antona krājumos. Pirmajos kolhoza gados strādāja par vetsanitāru. Antons bija viens no priekšdziedātājiem baznīcā un visās kaimiņu mājās vadīja bērēs vāķēšanu un bēru dienas aizlūgšanas. Vecumdienās  dedzināja zāli un nodedzināja saimniecības ēku. Aizgāja dzīvot pie māsas Annas Māliņas “Māliņos”. Māju nojauca pēc Antona nāves.

Vecpiles – ies.Krampji. Māja Labragciemā pie Rīvas upes.

Vecvagari – bij. 1685. gada muižas inventarizācijā WetzWagger.   (1940. – A.Zveja mantinieki – dzīvojamā ēka, kūts, klēts, malkas šķūnis, smēde.)  Māja bija veca, bet kūtī kolhoza sākuma gados bija govju ferma. Vēlāk tajā govis kopa Jānis Trumars. Kūts vēl tagad saglabājusies. Dzīvojamā māja bija veca. Mantiniece Austra ar vīru Edgaru Fūrmani nopirka Bēņas. Tagad pārdotas Raibartu un Ligeru ģimenēm.

Veczaķi – bij. (1940. – Jāzeps Štrauss – dzīvojamā ēka, kūts ar ratnīcu, labības šķūnis ar žāvētavu, pirts, zivju žāvētava.) Māja bija pie Sundikiem. Mājas iedzīvotāji aizgāja dzīvot uz Pāvilostu. Māja nojaukta.

Veikals “Ausma” – veikals ar bagātīgu preču klāstu Jūrkalnes centrā bijušajā Pilsberģu muižas kroga, tagad tautas nama ēkā.

Veldas pļava – tagad mežs, vieta nav noskaidrota.

Vepriens pļava – nosaukums pazīstams vecākai paaudzei, bet vietu nav bijusi iespēja noskaidrot.

Vētras priedes – priedes pie jūras, kas vētras laikā smagi krāc.

Vētru muzejs – muzejs Jūrkalnes tautas nama piebūves otrajā stāvā.  

Vēverleja – leja pie Ēnavas ietekas jūrā. Nosaukumu esot ieguvusi tādēļ, ka tur esot pakāries kāds vēveris (audējs). Tagad kempings Ēnavas upes ielokā pie jūras.

Vidarāji – bij. (1940. – Jorens Lācis – dzīvojamā ēka.) Tur dzīvoja Sīļu ģimene. Vecāki bija miruši. Dzīvoja bērni ar tanti. Alma un Zelma aizgāja dzīvot uz Alsungu, bet Liene pēc tantes Marijas nāves pārcēlās dzīvot citur. Māja palika tukša.

Vidsegliens – kādu km pa J/A ceļu. Laba sēņu vieta.

Vigpļāvs – pļavas atrašanās vieta nav noskaidrota.

Villiņi – (ies. Krišjāņi,  jo Vārpiņu ģimene iznāca no Krišjāņiem) (1940.- Jānis Vārpiņš – dzīvojamā ēka, kūts, pirts, cūku kūts.) Māja pārdota Grieža Andreja ģimenei.

Villiņi  –bij.  (1940. – Anna Bitmanis  – dzīvojamā ēka, kūts/klēts, rija.) Māja nojaukta.

Viļņi – bij. (1940. – Andrejs Zikmanis – dzīvojamā ēka, kūts/klēts, labības šķūnis, pirts, malkas šķūnis.) Pēckara gados mājas ziemeļu pusē bija pasts. Zikmaņu ģimene pārcēlās uz dzīvi Liepājā. Tur uz dzīvi pārcēlās Annas Zikmanes māte. Pēc viņas nāves māja palika tukša.

Vizbuļi –  (1940. – Jānis Reinis – dzīvojamā ēka, kūts/klēts/ratnīca, labības šķūnis, pirts.) Māja pārdota. Tagad īpašniece Rudīte Mertena.

Vītoliņi – ies. Štūrmaņi, saistīts ar zvejniecību.  (1940. – Augusts Brūklis – dzīvojamā ēka, kūts, labības šķūnis/rija.) Jūras krastā bija valgums, pa kuru tika pie jūras. To izmantoja visi pagasta centra zvejnieki. Bija mehānisms, ar kuru vilka laivas krastā. Ar jūrniecību saistīta arī mājas iesauka. Pēc kara zvejnieku artelis bija ierīkojis zivju apstrādes vietu. Jūrkalnes centra meitas gāja šķērst zivis, sālīja mucās un sūtīja prom. Zvejnieki gribēja lai maksā naudā, nevis izstrādes dienās. Vēlāk aizliedza jūrā iet, tāpēc visi, kuri gribēja turpināt zvejot, aizgāja uz Pāvilostu. Māja palika tukša un tika nojaukta. Tajā teritorijā bija PA raķešbāze. Tagad lielākā daļa Štūrmaņu zemes ieskalota jūrā.

Z

Zaķi – meža malā aiz Bētodes pa labi. Daudzus gadus mājā dzīvoja mežsargi.  Pēc Vēvera aiziešanas par virsmežsargu, mājā sāka dzīvot Traubergu ģimene un mežsarga amatu pārņēma Arturs, pēc viņa dēls Elmārs. Māja pārbūvēta, sakopta. 

Zaķsilceļš – ceļš no L/V šosejas gar Sundikiem un Zaķiem uz Zaķsilu, pēc tam mežā sadalās vairākos virzienos.

Zaķsils – mežs aiz Zaķu mājas.

Zaķu krogs – uzcelts bijušo Jaunarāju māju vietā. Piedāvā ikdienas maltītes, klāj svinību galdus. Iespējams izmantot zāli banketiem, svinībām un semināriem.

Zaķu priede – priede pie Zaķu mājām. Apm. 300 gadu vecs dižkoks, – apkārtmērs 4,2 m.

Zaļkalni – bij. pie vecā G/L ceļa pirms Ķebriem (1940. – Krists Lācītis – dzīvojamā ēka, kūts/klēts/ratnīca.)  Kad sākās kolhoza laiki, Lācīšu ģimene aizgāja dzīvot uz Ventspili. Bija skaista dzīvojamā māja, kuru nojauca. Tur bija autobusu pietura, kuru pēc pieturu zīmju nomaiņas ieraka pie Lūšiem, jo nevarēja atrast, kur bijusi Zaļkalnu māja.  

Zaļkalni – jauna brīvdienu māja bijušās mājas vietā.  Īpašniece Indra Saulesleja.

Zaļmeži – (1940. – Jāzeps Rozentāls – dzīvojamā ēka, kūts, labības šķūnis, pirts, malkas šķūnis.)  Pēc meliorācijas bija palikusi kūts, daļa no dārza, labības šķūnis. Tagad 1,5 km no centra meža ielokā no jauna uzcelta brīvdienu māja, kur uzņemt tūristus. Labas ogu un sēņu vietas. Īpašniece Nellija Trauberga.

Zaļumi – bij. (1940.-  Marija Bērziņš – dzīvojamā ēka, kūts, labības šķūnis.)

Zariņi – ies Intiņi – (1940. – Marija Roģis – dzīvojamā ēka, akmeņu kūts, klēts, pirts.) Tā bija Marijas dzimtas māja. Marija bija vecākā meita, vairāki bērni miruši mazi, bet meitas Babiņa un Grietiņa aizgājušas strādāt par kalponēm. Par Babiņas Strazdu dzimtu apraksts MS 2001. marta Nr.62   Māja G/L vecā ceļa labajā pusē aiz benzīntanka pa labi trīs mājas: bij. Jaunzemi,  Villiņi, bij. Zariņi.

Ziedoņi – bij. (1940. – Jāzeps Vārpiņš – dzīvojamā ēka.) dzīvojamā māja ar kūti zem viena jumta. Zeme atdalīta no Aizgrāvju zemes. Māja kolhoza laikā nodega.

Zelti – (1940. – Anna Paegle – dzīvojamā ēka, kūts/klēts, pirts, vasaras virtuve.) 1944./45.gadā bija viena no mājām, kurā bija apmetušies bēgļi. Vasaras virtuvē, pareizāk –  slietenī, lielā grāpī vārīja bēgļiem zupu. Atmiņās ( Pāri jūrai1944./45.g. 130 liecinieku atmiņas sakārtojusi V.Lasmane. 97.lpp.    rakstīts, ka vārīts pirtiņā lielajā  ūdens katlā.

 Zemītes arī Zemnieki bij.- (1940.- Pēteris Bērziņš – dzīvojamā ēka, kūts/klēts/barības šķūnis.)

Ziergkaln lēj – grava – atrašanās vieta nav noskaidrota.

Zīļpors – purvs aiz meža mājām – Kaminskiem – Orgalē. 

Zītari – skat. Aizgrāvji. Tagad kempings “Zītars” darbojas vasaras periodā. Iespēja izbraukt jūrā un nodarboties ar sporta spēlēm.  

Zvejas – skat. Deksnenieki. Tagad zemes gabals starp Dzintariem un ceļu uz pludmali. Nosaukums piešķirts, jo zeme ir saņemta kompensācijā par daļu no Deksnenieku zemes.

Zvejnieki – bij. (1940. – Krists Robezis – dzīvojamā ēka ar kūti.) No O-Kriķiem uz V pusi pie ceļa. Uz jūras pusi bija Mauri.

Zvirbuļi –bij.  (Zvierbuliņi –izl) ( 1940. Anna Levics – Zvierbulene – dzīvojamā ēka, kūts/klēts.) Māja atradās uz Muižupītes krasta servitūta ceļa malā, kas veda no Rācienciema un Muižlauka pāri Muižupītei. Nogāzē bija ābeļdārzs un dziļa aka.

Zviedru kapi – (Darvdedžu,  arī Gravas kapi) – kapulauks atradās starp divām gravām – Mazo un Lielo Grājdubenu.  1936.gada veikti arheoloģiskie izrakumi. Izpētīti 10 skeletu kapi un 1  ugunskaps. Secināts, ka apbedījumi attiecas uz laiku ap 1400.gadu. “Analizējot Darvdedžu kapu piedevas, redzams, ka tās visumā ir kursiskas…” (Senatne un māksla -1937.gada Nr.2 57.-64.lpp.) Jau 1936.gada izrakumos secināts, ka daļa no kapulauka ieskalota jūrā. Tagad tas viss ir pazudis jūrā.  Izslēgts no valsts aizsargājamo pieminekļu saraksta 2018. gada 19.janvārī.

 Zvierbuliņtilts – bij. tilts pie Zvierbuliņu mājām, pāri Muižupītei pa kuru varēja pārbraukt no Rāceņu un daļas Muižlauka uz G/L autoceļu pretī Kaiķu birzij, vai nogriezties pa labi garām Indrāniem uz Niedrām.

Ž

Žvaguļi – bij. 1685.gada muižas inventarizācijā minēts kā Schwaggal. (Dace Nasteviča Suitu novada mantojums VIETVĀRDI 180.lpp.) Atrašanās vieta nav noskaidrota.

Ziņas par vietvārdiem apkopoja Marija Janvāre.

Jūrkalne  2022.